Nirējs

Vecā, aklā reģe bija gandrīz piemirsta. Un viņa pat necentās ar kādu sazināties, lai nekaitētu. Lai neatklātu un neatklātos, ka to spēj. Nu jau viņa bija apradusi ar bedri, kurā iegrūsta, taču, līdzko tika no tās izrauta un pie melno spēku valdoņa vesta, tā tūdaļ no visu apkārt esošo mēmā satraukuma atģida, ka pirmais trieciens ir dots.

Un tiešām vēl pavisam nesen steigā tika pārtraukti līdz galam nepabeigto mūru sliešanas darbi. Visi neap­burtie cēlāji ilgi pirms vēlā un gauži īsā nakts atmiega laika sadzīti pagrabos, sardze uz mūriem un pie vārtiem trīskāršota, un arī citi nenolika ieročus, bet, mieru nerazdami, centās pulcēties nelielos bariņos, lai pusčukstus apspriestu neskaidrās ziņas, varbūt lai maz­liet drošāki justos.

No pārgurušajiem un pusdzīvajiem atnācējiem tik vien bija pagūts uzzināt, ka pie senās apmetnes tie smagi kauti. Tik smagi, ka labi ja vēl kāds bez šiem te būs kur dzīvs pamucis. Kas tie par neredzēti stipriem un vareniem kariniekiem, kuri tik nešpetni ceļā stāju­šies, pat dzelzsgalvjus maluši, to gan paši nezināja ne teikt, ne minēt.

Viltus valdonis bija kur dziļāk nobēdzināts nu jau viņš te vairs nebija vajadzīgs, un ne jau veco zintnieci ar tādu ērmu būtu varēts piemuļķot. Tomēr šoreiz melnais kalps nesteidzās ko vaicāt.

-   No tavu asinssuņu baiļu sviedriem noģidu, ka esat dabūjuši krietnu kāvienu, bez jautājuma bilda aklā reģe. Citas ziņas man nava, tik šī.

-   Viņš tur bija, nejautājoši, bet apstiprinoši domāja svešā valdoņa viltus kalps, gana prasmīgi, tomēr ne aklās ausij savas šaubas un varbūt pat bailes apslēpt spējīgs. Tu viņu sūtīji. Tu uz viņu ceri. Velti. Ne viņš, ne tie citi nespēj pret mani celties, dzelžaini mierīgi turpināja melnā spēka apmātais. Jo ilgāk pretī stāsit, jo mazāk tavas cilts ļaužu paliks pie dzīvības. Vai to tu gribi, vecā? Un, kad zintniece klusēja, ironiski, kā ko nenozīmīgu piemetināja: Ir jau arī man sava niecīga 174 uzvara, ko pretī likt! Tavs brālis… Melnais, mirkli klusējot, vēroja reģi. Viņam uzietas pēdas.

Aklās sejā nepakustējās ne vaibsts.

-   Ir gan liels viltnieks! smējās varenais. Paslēpies manā paspārnē, tepat pilī! Laikam pat kuplo bārdu zudībā laidis! Un gandrīz kā ar nožēlu, kā bez ļau­numa piemetināja: Redzēšu, vai nelīdīs no savas alas laukā, kad likšu tevi cepināt. Un vai tiem citiem būs drosme palīgā iet, kad nāves mokās gaudosi!

Un arī tagad sirmās reģes krunkainajā, daudzo gadu izvagotajā sejā nenodrebēja ne vissīkākais muskulītis.

-   Tā jau zināju, ka tu man palīdzēsi, ka nekurnēsi. Tu jau pati saproti, vecā, ka citādi nevaru. Kā tavi ļaudis pret mani, tā es pret jums, nezvērs cilvēka izskatā kā rotaļādamies ņirdza.

Un piepeši aiz melnā viltus kalpa vai viņā pašā aklā zintniece saskatīja šo nezvēru, itin kā būtu kļuvusi tūkstoškārt redzīgāka! Un, sirdij stingstot, saprata, ka tā nav ne cilvēciska, ne kāda cita šīs pasaules būtne, tikai, savā ļaunumā būdama neiedomājami varena, spē­jusi iegūt cilvēka veidolu!

Laikam jau arī nezvērs pamanīja, ka aklā redz to, ko nedrīkstētu ieraudzīt, ko neviens dzīvais nedz šajā, nedz citā laikā nebūtu drīkstējis ieraudzīt! Vēl tikai viena šaušalīga doma paguva aizķerties reģes saprātā ne tikai viņas cilts, visa cilvēku saime nu vēl nebijušās nāves briesmās, un viņa nespēj nedz palīdzēt, nedz brīdināt, nedz uzkliegt: "Nenāciet, mūciet! Viss velti!" Un tajā pašā mirklī melnais kalps izbrīnīts ieraudzīja, ka vecā sieviete sabrūk, bet viņas saprāts ir līdz pēdējai kripatiņai izdedzis, kā pēkšņa zibens ķerts.

trīsdesmit astota nodaļa Katrs pa savu ceļu

Ezersalas apmetnē visu dienu līdz pat vēlai novaka­rei nerimās cīniņš par jau tā pluinītās un retinātās cilts vīru dzīvībām. Sīkākas vainas pēcāk apkopa paši, bet vispirms līdzēja smagākus cirtienus un dūrienus guvu­šajiem. Te nu par neatsveramu palīdzi bija kļuvusi Rūta tāpat kā viņas vecmāmiņa, droši izrīkodama, padomus dodama un pati ar kaula adatā ievērtām zvēru cīpslām visdziļākās brūces aši ciet vilkdama. Un ik­viens, kurš bija tuvāk, pat Toms un Zets nespēja vien nobrīnīties par meitenes neparasto māku pat krietni sadragātos kaulus veikli kopā likt.

Bijušajiem svešā valdoņa karakalpiem nebija tik smagu vainu, jo daudzie pie salas uzbrukumā kritušie vairs nebija ne no sauszemes, ne ūdens paceļami, bet mežmalā mukušie reti kurš līdz nāvei dzelti vai kapāti.

Lai arī bezgala aizņemta, Rūta tomēr pa brīdim vis­maz ar skatienu centās uzmeklēt nupat atgūto, tik skaisto un stalto brāli un gandrīz vai nožēloja, ka viņa vadīto, izmanīgo karinieku pulkā nebija neviena pat ne viegli ievainota, tik ļoti meitene alkoja kaut mirkli pabūt brālīša tuvumā! Lai gan visapkārt redzēja sāpju un nāves izķēmotas sejas, Rūta tomēr jutās laimīga, jo pie drošas dzīvības bija palicis arī viņas tēvs. Un tikai Toms jauta, ka arī te Zets bija piepalīdzējis.