—* Šizofrēniķi, profesori un senatori cenšas ^ pilnveidot mūsu sabiedrību ar komisiju un apakškomisiju, brīvprātīgo komiteju un fondu, ekonomisko konferenču un Sociālo problēmu ministrijas palīdzību. Tas viss ir blēņas. Pietiek četrsimt divu triodu, tūkstoš piecsimt septiņdesmit sešu pretestību un divi tūkstoši četrsimt deviņdesmit viena kondensatora, lai uzdevums tiktu atrisināts. Te ir mūsu sabiedrības pašreizējās organizācijas shēma.
Harijs Vudrops attina manā un Sjūzenas priekšā radioshēmas gaismas kopiju.
— Pa labi — «ražošanas», pa kreisi —«patēriņa» bloks. Starp tiem pozitīvā un negatīvā atgriezeniskā saite. Nomainot radiolampas un citas «sabiedrības» detaļas, var panākt, ka sistēma nenonāks nedz suprareģene- rācijas, nedz dziestošo svārstību režīmā. Kad es to sasniegšu, šī problēma būs reiz par visām reizēm atrisināta.
Izklāstot savu ģeniālo ieceri, Harijs Vudrops plātījās ar rokām un grozīja galvu — tāds acīmredzot bija viņa ieradums.
— Bet es esmu paredzējis vēl vairāk, — viņš turpināja. — Esmu ievedis shēmā cilvēcisku elementu, ko aizstāt ar ekvivalentu elektronisko robotu ir neracionāli un pārāk dārgi, jo tā atmiņa ir ierobežota. So funkciju izpildīsiet jūs, — Harijs ar pirkstu norādīja uz mani. — Un jūs, — viņš teica, vērsdamies pie Sjūzenas.
Tad Harijs beidzot salika rokas aiz muguras un četrreiz apgāja ap vadības pulti.
— Te, — viņš nodārdināja to ar dūri, — te ir mūsu «sabiedrības» smadzenes, tās «valdība». Augšā neona spuldze izpilda prezidenta funkcijas — stabilizē spriegumu. Tas arī ir viss.
Mēs ar aizkustinājumu palūkojāmies uz «prezidentu», kurš izstaroja iesārtu gaismu.
— Bet tagad pie darba! Jūs marš uz «ražošanu», jūs — pie «patērētājiem»!
«Oriģināla aizraušanās ar elektronisko modelēšanu,» es nodomāju. «Universitātē mums profesori stāstīja, ka ar radioelektronikas palīdzību var izveidot jebkuru modeli: bruņurupuča, darbgalda, starpplanētu kuģa un pat cilvēka modeli. Harijs Vudrops ir izveidojis mūsu valsts iekārtas elektronisko modeli ūn ne tikai izveidojis, bet pat nolēmis to pilnveidot, radīt «harmonisku» mūsu sabiedrības struktūru. Interesanti, kas no tā iznāks?»
Es piegāju pie mašīnas no labās puses, Sjū-
— Kas man jādara? — pajautāju.
— Tas pats, kas dzīvē, — jāstrādā.
— Tas ir vareni! Esmu izsalcis kā hiēna
— Vispirms ražošanas sfērā jādabū darbs
— Kada veidā?
labi"
— Bet ko darīs viņa? - pametu ar galvu uz Sjuzenas pusi.
— To, ko dara uzņēmēji. Es apstulbu pie milzīgā dzelzs skapja. Uz
ta priekšpuses laistījās aparātu skalas, dažā
pogas, svirsledzi un sviras. Te ar elektriskās enerģijas palīdzību veidojās materiālo vērtību «modeļi», un šīs vērtības cirkulēja pa vadiem starp «ražošanas» un «patēriņa» sfēru Nospiedu balto pogu. - Jūsu specialitāte? — ierēcās mašīna «Vai tu re, pilnīgi tāpat kā dzīvē! Mašīnu pat interese mana specialitāte!»
— Mākslinieks .. .
— Nav vajadzīgs. Es izbrīnā paskatījos uz Vudropu.
— Vai man arī jānospiež baltā poga? — Sjūzena pavaicāja.
— Protams.
— Un kas tad būs?
— Saņemsiet shēmā rezervēto «virsvērtību».
Sjūzenas pusē nokrikšķēja relejs. 182
Es atkal nospiedu balto pogu.
— Jūsu specialitāte?
— Zobārsts.
— Nav vajadzīgs.
Šai laikā Sjūzena nospieda savu pogu, un automāts izsniedza viņai kādu saini.
— Specialitāte? — mašīna truli noprasīja.
— Mehāniķis.
— Pienāciet pēc mēneša.
Elektroniskā «ražošana» darbojās teicami. Pirms nonācu pie Vudropa, cik reižu tā netiku staigājis, meklēdams darbu, un dzirdējis tādus pašus jautājumus un tieši tādas atbildes.
— Tā tā lieta neies, saimniek! — vērsos pie Vudropa.
— Pagrieziet muguru, es uzģērbšu jauno kleitu! — Sjūzena iesaucās.
— Saimniek, es nevaru gaidīt mēnesi!
— Pamēģiniet vēlreiz! Es samazināju negatīvo novirzi ģeneratora lampas «darbaspēka pieprasījums» tīklā.
Sjūzena nospieda pogu, taču automāts viņai neko neizsniedza.
— Ko tas nozīmē? — meitene protestēja.
— Kad viņš, — Harijs pamāja uz manu pusi, — radīs «virsvērtību», jūsu automāts atkal ieslēgsies. Pašreiz iestājusies «kapitāla uzkrāšanās» fāze.
Es nospiedu balto pogu.
— Specialitāte? ,
— Krāvējs.
— Ņemam!
No mašīnas izlīda un tieši pret manu vēderu atspiedās svira.
— Strādājiet! — no vadības pults viņas puses uzbrēca Harijs.
— Kā lai to daru?
— Bīdiet sviru augšup un lejup!
Sāku kustināt sviru. Tā bija ļoti grūti bīdāma.
— Un cik ilgi man tas jādara?
— Līdz saņemsiet algu.
— I\ā tas notiks?
— Kastītē, kas atrodas jums pašā degungalā, iekritīs žetoni. Par tiem jūs varēsiet ēst, dzert un izklaidēties.
Grozīju sviru tik ilgi, kamēr roka iesmeldzās. Tad uz mirkli pārstāju.
— Ko jūs darāt? — Harijs iebrēcās.
— Gribu atpūsties.
— Jūs atbrīvos!
Satvēru sviru un drudžaini centos panākt nokavēto.