Pasaule, kurā es pazudu

Domās iztēlojos elektronisko bloku, kas varēja mani «atbrīvot». Droši vien, kustinot sviru, es radīju elektriskos lādiņus, kas ar releja palīdzību lika blokam darboties. Līdzko pārtraucu darbu, speciāls mehānisms iebīdīja sviru skapī.

— Tā! Mans automāts sāk strādāt! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, kad tad būs alga?

Vudrops noņēmās ap «prezidentu». Uz mani neskatīdamies, viņš norūca:

— Es sekoju aparātu darbam. Ienākumam jābūt maksimālam.

— Kad saņemšu savus žetonus? — es atkārtoju.

— Kad anodu spriegums, ko jūs radāt kondensatorā, atvērs tiratronu.

— Est gribas …

— Slikti strādājat. Katrs vēziens tikai pusotra volta. Kustiniet ātrāk.

Sjūzena atkal ieslēdza savu automātu. Viņa saņēma otru kleitu.

— Es vairāk kleitu nevēlos, — viņa teica.

— Bet ko tad?

— To, ko jūs solījāt. Neilona kažoku.

— Es tūdaļ vēl palielināšu negatīvo novirzi tīklā un daļu sprieguma no viņa kondensatora pārvadīšu uz jūsu automātu.

Tā jau es domāju! Vudropa shēmā kapitāla lomu izpilda elektroenerģija. Tā arī tiek pārvadīta no manas «ražošanas sfēras» uz «patēriņa sfēru» «uzņēmēju sabiedrības» kabatās. Par kabatu modeļiem kalpo kondensatori un akumulatori.

— Nu tas ir par daudz! Kāda velna pēc viss tikai viņai!

Automāts noklakšķēja. Mana nosvīdušā deguna priekšā kastītē nošķinda žetoni.

— Ņemiet savu «algu»!

Es dabūju piecus vara žetonus.

— Kas man ar tiem jādara?

— Ejiet uz «patēriņa sfēru» un izmantojiet automātu!

Steidzīgi devos aiz starpsienas.

— Proletariāts! — Sjūzena jautri iesaucās. — Jums jāiet tur pie tā automāta, blakus.

Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!

Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.

Kas gan būs rīt?

4

Kad no rīta ierados «ražošanas sfērā», ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltnes- krēslā blakus «prezidentam» un dzēra alu. .

— Kas par lietu? — brīnījos.

— Jūs atbrīvoja, — viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rāi dīja piecas minūtes pāri astoņiem.

— Kāpēc mani atbrīvoja?

— Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet at-< kal dabūt darbu.

— Kur jūs ņēmāt alu?

— Par jūsu žetoniem. Tie tagad pieder man.

Šādu nekaunību nekad nebiju redzējis.

— Specialitāte? — mašīna pajautāja.

— Krāvējs, — neko nedomādams, atbildēju.

— Slikts ieteikums, — mašīna attrauca un apklusa.

Izrādās, mašīnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavēšanu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt šiem elektroniskajiem ekonomisko un sociālo struktūru mode-: ļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Taču es nespēju

 piekrist tam, ka tik bezgala sarežģītu parā- ļ dību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve | sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar ļ radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju I palīdzību.

Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.

Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mo- r dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to «uzlabot» pēc sava prāta?

— Vai jūs nenosūdzēsiet? — noprasīju Sjūzenai.

— Kas tad ir?

— Es gribu pamēģināt pilnveidot «sabiedribu».

— Lūdzu.

Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi f pagriezu pirmo pie rokas pagadījušos kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Mašīnas mežonīgi iekaucās. «Prezidents», kas līdz šim bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā ' stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu i sviru tomēr sagaidīšu, izskrūvēju «prezidentu» no ligzdas un noglabāju kabatā. Šai mirklī ienāca Vudrops.

— Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīnišķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gāšana? Jauki! Dodiet šurp «prezidentu»!

Es atdevu neona spuldzi.

— Mēs paredzēsim arī šo cilvēcisko elementu. Es ekranēšu valdību ar tīklu, kam pievadīšu augstspriegumu. Divtūkstoš voltu pietiks. «Prezidentu» paslēpsim aizsargkupoli un pievadīsim tam piectūkstoš voltu. Šādā veidā «valsts» būs garantēta pret iekšējām nekārtībām.

Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augstspriegumu.

— Dodiet jel kādu darbu, — sāku lūgties.

— Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stāvoklī.

Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no šā, ne no tā sāka dziedāt Džona Parkera balsī: «Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .» No mašīnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs sviras un pašas sāka pārvietoties augšup un Ie-< jup. Kastītē sāka birt žetoni kā no pārpilnfļ bas raga!

— Saimniek, tā gan ir veiksme! Šķiet, nu radusies «Eldorado»! — es iesaucos, no kastītes izgrābdams vara žetonus.

— Velns lai parauj! — Harijs nosēcās. — «Patēriņa» sfērā nekā nav. Tukšs.

Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā žetonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.

— Nu jā, «ražošana» vienkārši sajukusi prātā.

Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta režīma. Ražošanas un patēriņa modeļi balansēja nestabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika izjaukts šis režīms, mašīna pārvērtās par bezjēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.