Pasaule, kurā es pazudu

Naktī, mēģinot aizlavīties līdz logam, abi ar Sjūzenu apstājāmies pie «uzņēmēju sabiedrības».

— Tu vakar ne reizi neizmantoji savu automātu.

— Būtu es to izmantojusi, tu nopelnītu mazāk.

— Ja vēlies, paņemsim kleitas un kažoku.

— Velns tos rāvis!

— Es varu Vudropam atstāt zīmīti, ka tas ir mans darbs. Manis jau tik un tā nav.

— Nevajag, tā būs vieglāk iet.

Mēs izkāpām ārā pa logu, tikām pāri žo-j gam un nokļuvām uz plata asfaltēta ceļa, kas veda uz lielu pilsētu. Pār to baismi liesmoja oranžkrāsas debesis. Sjūzena uz mirkli piekļāvās man klāt.

— Nebaidies, tagad mēs esam divi.

Es apskāvu viņu, un mēs devāmies uz priekšu. Tikai vienreiz apstājos pie elektriskās laternas un, ieskatījies meitenes uzticības pilnajās acīs, pajautāju:

— Sjū, bet kā tu nokļuvi pie Vudropa?

Viņa tikko manāmi pasmaidīja, izstiepa

kreiso roku un, pabīdījusi augšup piedurkni, parādīja man plaukstas pamatu. Uz baltās ādas krasi izdalījās iegarena tumšsārta rēta.

— Tātad tu arī? . . .

Viņa pamāja.

Un tā nu mēs ejam, divi cilvēki, kuru nav šajā drausmīgajā pasaulē . ..

Komisijas priekšsēdētājs. Jūs lasāt vairākās valodās, zināt augstāko matemātiku un esat spējīgs paveikt vienu otru darbu. Vai uzskatāt, ka tas jūs padara par Cilvēku?

Otarks. Jā, protams. Vai tad cilvēki prot vēl kaut ko citu?

(No otarka nopratināšanas protokola. Valsts komisijas materiāli.)