Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

Es sākumā biju «brīvais mednieks», tad biju spiests pievienoties vienam no gangiem. To vadīja uzņēmīgs un drosmīgs vīrs. Te, šajā līča krastā, bija mūsu bāze un mūsu «galvaspilsēta». Drīz vien tā kļuva par prāvu ciematu. Izspieduši citus gangus, mēs kļuvām noteicēji par veselu puslodi. Mums uzradās pat savs starpplanētu kuģis sakariem ar Zemi. Daudzi «mednieki» nodibināja ģimenes. Sajā ciematā dzīvoja sievietes, bērni . . . Taču situācija sāka mainīties. Pirmos gadus galvenokārt tika medīti lielie mežazvēri — un visvērtīgākais ieguvums bija rindli. To kļuva arvien mazāk. Mēs jau tikai iznīcinājām vien. Kolonijā sākās dumpošanās . . . Man izdevās apvienot neapmierinātos un . . . Vārdu sakot, es tiku par ganga vadoni. Mans priekštecis uzskatīja, ka labāk ir atgriezties uz Zemes. Mums neatlika nekas cits kā pārorientēties uz sīkiem medījumiem . . .— Inspektors pēkšņi apklusa un paskatījās atpakaļ.

— Vai sīkie medījumi bija … viņi ?— Ivars jautāja.

— Viņi arī . . . Pirmām kārtām tieši viņi, jo viņu ādas bija visvērtīgākās. Drīz vien tās kļuva vēl dārgākas nekā rindlu ādas, lai gan rindlus mēs dabūjām arvien mazāk. Atšķirībā no rindlu medībām, kas vienmēr bija riskantas, «sīkie medījumi» tika iegūti viegli un bez dzīvības briesmām. Tās pat nevarēja saukt par medībām. Mēs viņus gluži vienkārši nogalinājām ar rungām, ar dunčiem, un v i ņ i mira klusēdami, nepretodamies. Mūsu kolonija atkal sāka plaukt un zelt, lai gan uz Zemes apvienotās nācijas tolaik jau bija pieņēmušas likumu, kas

' Gang (angļu v.)—banda.

aizliedza patvarīgi iznicināt dzīvās būtnes uz citām planētām.

Bet mums par Zemes likumiem nebija ne silts, ne auksts. Tomēr atmaksa jau tuvojās. Man jāsaka jums, Ivar, ka sākumā rindli nekad mums pirmie neuzbruka. Ievainoti viņi kļuva ļoti bīstami; ja mednieks nebija piesardzīgs vai viņam trūka pieredzes, tāds nereti pats kļuva par upuri. Taču es atkārtoju — rindli pirmie nekad neuzbruka, kaut ari bija ielenkti. Un tad pēkšņi sākās kaut kas dīvains.

Rindli metās virsū medniekiem, kuri uzglūnēja citiem medījumiem. Kā izrādījās, uz Aostas rindlu nepavisam nebija tik maz. Var jau būt, ka viņi bija iemācījušies bēguļot no mums. Visbiežāk rindli uzbruka no slēpņiem vai arī naktī lauka nometnēm. īsā laikā gāja bojā ļoti daudzi viri, to vidū bija ne mazums vecu un pieredzējušu mednieku. Sacēlās īsta panika. Cilvēki baidījās iziet no ciemata. Pat labi bruņotas mednieku grupas atgriezās tukšām rokām, un itin bieži tās vairs nebija arī pilnā sastāvā. Mēs sapratām, ka mums ir pieteikts karš, un nolēmām dot prettriecienu. Par galveno ienaidnieku uzskatījām rindlus — un tā bija pirmā liktenīgā kļūda . . .

Es tieši tobrīd grasījos lidot uz Zemi ar vērtīgo kažokādu kārtējo partiju. Uz gaisakuģa bija vēl brīvas vietas, un es piedāvājos paņemt līdzi sievietes un bērnus. Ne jau tāpēc, ka mēs baidītos par viņu likteni, bet viņu apsardze saistīja daļu mednieku. Diemžēl daudzas nepiekrita lidot man līdzi, un es neuzstāju. Tā bija otrā liktenīgā kļūda, jo izglābās vienīgi tās, kas aizlidoja . . .

Pārējo es uzzināju tikai tiesā — kad mani tiesāja. Mani arestēja, tiklīdz biju atgriezies uz Zemes. Zvērādas, ko pēdējā gadā ar tādām pūlēm bijām ieguvuši, tika konfiscētas. Man piesprieda ilgstošu ieslodzījumu. Tagad jau vairs nav būtiski, kā mūs izdevās atmaskot — mums bija daudz konkurentu un skauģu. Svarīgs ir kas cits: tiesā es pirmo reizi izdzirdēju par zinātnieku ideju, ka uz mazajām planētām, arī uz Aostas, daži iemītnieki ir saprātīgas būtnes. Bet garajā apsūdzībā tika uzrādīts, ka es esmu vainīgs arī visu uz Aostas atstātās kolonijas locekļu bojāejā. Atklājās, ka drīz pēc mūsu starta no Aostas, kad apvienotā mednieku vienība bija devusies meklēt rindlus, liels to bars — bet varbūt vienība? —

naktī bija uzbrukuši kolonijai. Tikai dažiem cilvēkiem bija izdevies tikt līdz laivām un izbraukt jūrā, bet arī viņi vētrā bija gājuši bojā.

Tie, kui'i palika krastā, krita par upuri rindliem, kas pirms aiziešanas sagrāva visas ciemata celtnes līdz pašiem pamatiem. Bija nonāvēti arī mednieki. Rindli bija uzbrukuši mežā viņu nometnei un iznīcinājuši visus līdz pēdējam.

Bet šeit,— Inspektors norādīja lejā uz līča krastu,— vētras ir paveikušas postījumus līdz galam. Smiltis ir apglabājušas ciemata drupas, un tikai tad, ja saule atrodas izdevīgā stāvoklī, var kaut ko atšķirt. Skatieties, kamēr es stāstīju, saule ir noslīgusi zemāk — un nekas vairs nav redzams.

— Es ievēroju,— sacīja Ivars,— ka kontūras smiltīs izzuda, kad jūs stāstījāt par rindlu nakts uzbrukumu.

— Bet varbūt tur nekas nemaz nebija redzams,— Inspektors nopūties klusu sacīja,— varbūt mums viss tikai rēgojās?

Ivars neko neatbildēja, un nu viņi abi sēdēja un klusēja.

— Tas viss ir ļoti jocīgi,— beigu beigās sacīja Ivars.— Ja rindli spējuši iznīcināt ciematu, tas nozīmē, ka viņu bijis daudz, bet jūs teicāt, ka viņu gandrīz nav palicis, kad jūs sākāt medīt tos . .. mazos . . .