Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Kad pūķis bija parādījies otro reizi, līksmi par uzvaru vīnakalnā aizstāja stindzinošas un absolūtas šausmas. Strumacim atšķirībā no citiem bija cīņas pieredze, jo viņš jau reiz bija stājies pretī briesmonim un atvairījis to ar ogu kurvja belzieniem, tāpēc tieši viņu iecēla par virsnieku, kam uzticēta tuvējo novadu aizsardzība no pūķa, un ar tuvējiem novadiem šai gadījumā bija saprotams viss, kas atradās ārpus Daligaras pilsētas mūriem. Šis pagodinājums un tituls izraisīja histēriskas rosības uzplūdus, kurus palaikam pār­trauca kārtējais stāsts par pūķa pieveikšanu vīnakalnā. Vispirms tika pavēlēts rakt tranšejas apkārt purvam, pēc tam viņi šo darbu pameta, lai kādu laiku raktu grāvi vīnakalna pakājē, tūlīt pēc tam tika uzsākta liela zemes vaļņa būve, kurš tā arī palika nepabeigts un pat īsti neiesākts, jo par labāko atkal bija atzīta pirmā doma — tranšejas ap purvu.

Rite uz mirkli apstājās. Vairs nebija spēka. Rokas sāpēja un plaukstas bija noberztas vienās tulznās. Turklāt mocīja izsalkums. Rokot grāvjus, neko nozagt nebija iespējams. Viņa bija pārguruši, šoreiz spēki patiešām bija galā.

Runāja, ka pūķis esot ievainots. Varbūt viņš jau bija pagalam. Varbūt viņš nekad neatgriezīsies. Varbūt viss bija zaudēts. Varbūt tas pūķis, ko viņa atkal un atkal redzēja, aizverot acis, bija tikai bez­jēdzīgs sapnis. Neviens nesteidzās pie viņas, neviens viņu nekad neizglābs. Ne viņu, ne pārējos. Nekas nemūžam nemainīsies.

Piepeši Rite ieraudzīja īstu brīnumu, kas joņoja pa dubļiem, modinot cerību un liekot aizmirst nogurumu: pa grāvi tikko bija aizskrējusi vislielākā žurka, kādu Rite jebkad bija redzējusi. Un ne jau viņa vienīgā bija pamanījusi skrējēju, — to bija redzējusi arī Kala. Meitenes saprotoši saskatījās: gaļa. Daudz gaļas. Vesela žurka, liela, trekna žurka.

Kad Rite bija ieradusies Bāreņu namā, viņai atņēma visu, kas bija nācis no mājām, — drēbes, apavus un biezo, mammas austo vilnas lakatu, taču viņai bija izdevies paglābt lingu. Šo ieroci viņai bija uztaisījis tētis. Linga bija šaura ādas sloksne, kam vidū bija paplatinājums, kurā varēja ielikt akmeni. Rite to ar salmiem bija piešuvusi savas džutas jakas iekšpusē un spējusi nosargāt no visām pārbaudēm un pārmeklēšanām.

Dragarna un Strumacis patlaban bija garā grāvja viņā galā, turklāt ne Rite, ne Kala šodien vēl nebija izmantojušas atļauju nokārtot ķermeniskās vajadzības, ko katram bērnam bija tiesības darīt reizi dienā. Abas meitenes metās pakaļ žurkai, kura par laimi bija iesprukusi vilkābeļu un kazenāju audzē, kas staigno lauku norobežoja no meža. Tikusi vilkābeļu krūmu aizsegā, Rite beidzot varēja izvilkt lingu un ievietot tajā akmeni. Tankš! Ātrs un precīzs trāpījums. Žurka palika guļam. Meitenes atkal steidzās atpakaļ uz savu vietu garajā grāvī, lai turpinātu rakšanu. Laiks lēns un nepie­lūdzams ritēja tālāk, tuvinot dienas vidu, kad bērni varēs sastāties rindā, lai saņemtu sešus kastaņus un pusābolu, ko tiem visžēlīgi piešķir Daligaras grāfistes Pārvalde.

Žurka būs kopīga maltīte vakarā. Vīnogas, kazenes, valrieks­tus, olas un ābolus ikviens varēja čiept pēc sirds patikas un klusi notiesāt, nevienam par savu veiksmi neatskaitoties. Taču ar žur­kām bija sarežģītāk: lai žurka būtu ēdama, tā vispirms jānodīrā un jāizcep, bet tāds darbs nebija paveicams vienatnē. Vajadzēja sadar­boties visiem viesmīlīgā Bāreņu nama iemītniekiem. Rite, ar lāpstu līkņādama grāvī, itin kā nejauši sasniedza Kresku un Moronu un klusi pavēstīja par veiksmīgajām medībām. Sirds sāpēja, stāstot viņiem par lielisko guvumu, — bija skaidrs, ka pusi žurkas pie­vāks viņi divi. Otru pusi varēs sadalīt visi pārējie, jo žurkas dīrā­šana un cepšana notiks guļamtelpā, kur bija arī neliels ogļu trauks. Sadalot pusi žurkas veselam pulkam bērnu, katram tiks tikai pa mazam kriksītim, taču mazs kriksītis ir daudz labāk nekā nekas, turklāt žurkas cepšana būs gandrīz vai svētki. Kad pienāca laiks izdalīt strādātājiem pusdienu tiesu, ierasto pienākumu pildīja Morons viens pats, bet Kresks kopā ar Riti un Kalu aizlavījās uz krūmāju pēc medījuma. Viņi bija paķēruši līdzi tukšu kastaņu maisu, kurā žurku varēs ērti paslēpt un aizgādāt līdz būdai. Žurkas nome- dīšana neskaitījās zādzība un sodīta netika, taču žurku viņiem tik un tā atņemtu, jo tā "atrāvusi viņus no darba", turklāt bija klajš apliecinājums viņu nepateicīgumam un mežonībai.

—    Kā jūs varējāt? — ķērktu Dragarna. — Iedomāties ēst tādu draņķību, kad mūsu Bāreņu namā netrūkst laba un garda ēdiena!

—   Viņi ir barbari! Mežoni! — sēktu Strumacis, uz brīdi izniris no ierastās apātijas. — Mežoņu bērni ar mežoņu paradumiem… labi gan, ka tagad viņi ir nonākuši mūsu gādībā… mēs esam izglī­toti cilvēki un varam viņus izmācīt…