Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Svešinieks piegāja pie Kaļas, saņēma viņas kreiso roku plauk­stās un ilgi turēja, skatīdamies debesu tukšumā. Kala bija nobi­jusies, taču kā par brīnumu roku neatrāva. Viņa klusi stāvēja un raudzījās svešinieka zilajās acīs, kuru skatiens bija aizklīdis debesu zilumā. Svešinieks kļuva aizvien bālāks, drīz viņa seja jau bija kļuvusi balta kā krīts un viņš pats drebēja pie visām miesām. Rite iedomājās, vai tik svešais nesirgst ar kādu lipīgu slimību, un jau piesteidzās pie Kaļas, lai palīdzētu tai atbrīvoties. Taču Rites palī­dzība nebija vajadzīga: svešinieka smalkās plaukstas ar garajiem pirkstiem pavērās, un Kaļas netīrā, kroplā rociņa atkal bija brīva. Joršs, nespēdams vairs noturēties kājās, nometās ceļos un pateica nākamos, vēl muļķīgākos un vēl nežēlīgākos vārdus: — Tava roka atkal būs vesela. Pieaugušajiem vairs palīdzēt nevar, bet bēr­niem var.

Kala kā apburta jūsmīgi raudzījās svešajā, bet Rites niknums pie­ņēmās spēkā. Kaut viņa būtu pietiekami liela un stipra, lai varētu svešo kārtīgi iepļaukāt, iecirst viņam kārtīgu pliķi un vēl iespert!

Svešinieks, tupēdams uz ceļiem un smagi elsdams, atkal pavēr­sās pret Riti.

—   Es zināju, ka te ir kāds bērns no Arstridas ciema, — viņš lai­mīgi pavēstīja. — Kāds bija iezīmējis ceļu ar sīkiem akmenti­ņiem, un tā rīkoties var tikai mazs bērns!

Mazs bērns? Kresks pašķielēja uz Rites pusi: tādus skatienus mēdz veltīt tikai bezcerīgiem idiotiem. Rite saprata, ka ienīst sve­šinieku no visas sirds.

—    Pieņem manus cieņas apliecinājumus, godātā kundze, un saki jel, kāda nelaime piemeklējusi tavu plaukstošo ciemu, kāpēc tu tagad esi šeit un ko te dari!

Izdzirdoši vārdus godātā kundze, Rite strauji apsviedās riņķī, būdama pārliecināta, ka piepeši uzradusies Dragarna. Atklājusi, ka aiz muguras neviena nav, un apjēguši, ka svešinieks ar šādu uzrunu vēršas pie viņas, Rite zaudēja pēdējās pacietības paliekas. Šis neciešamais āksts, Joršs, vai kā nu viņu sauca, uzrodas te nez no kurienes, sagrauj cerības uz sātīgām vakariņām un vēl uzdro­šinās viņu ķircināt un izsmiet. Rite paķēra no zemes resnu zaru un parādīja to svešajam. — Es esmu mazāka par tevi, bet noteikti māku sist stiprāk nekā tu! — viņa draudīgi teica. — Un neuz­drošinies vairs viņu aiztikt! — viņa piebilda, ar galvu pamezdama uz Kaļas pusi.

Svešinieks saduga. Viņš joprojām drebēja un smagi elpoja, nespēdams noturēties kājās.

—    Piedod man, kundze! Ja esmu tevi aizvainojis un pārkāpis šejienes tikumus, tad zini, ka tas noticis negribot!… Mmmm… eksel… nē… nejē… arī ne…

Rites seja savilkās vēl draudīgākā izteiksmē un rokas vēl ciešāk sažņaudza nūju. Svešinieka vaibsti nodrebēja, it kā viņš pēkšņi būtu ko atcerējies. Viņš atraisīja zilu, izšūtu samta somiņu, kuras lence stiepās viņam šķērsām pār krūtīm, un izvilka no tās koka laiviņu un lupatu lelli, kuras mati bija darināti no aitas vilnas un ar valriekstu zaļajiem apvalkiem nokrāsoti melni, lai būtu tikpat tumši un sprogoti kā Ritei.

—   Tās ir tavas, vai ne? — teica svešais un pastiepa lelli un lai­viņu Ritei. — Es tās atradu Arstridā un atnesu tev!

Šoreiz Kreska skatiens jau gluži atklāti pauda izsmējīgu līdzjū­tību. Riti plosīja pretrunīgas izjūtas: no vienas puses viņa vēlējās, kaut svešais izgaistu, nogrimtu dubļos, ieveltos slīkšņā vai nokļūtu pūķa rīklē, bet no otras viņa mežonīgi ilgojās pieskarties savām vecajām rotaļlietām. Prātā atausa atmiņu ainas, viņa redzēja, kā tēvs no skābarža šķilas griež laivu, kā māte no saviem vecajiem brun­čiem šuj lelles kleitiņu. Nekas cits no vecākiem viņai nebija atlicis.

Viņa pastiepa roku un, ne vārda neteikdama, paņēma lelli un laivu.

—    Kas notika Arstridā? — klusi jautāja svešais.

Rite kādu mirkli vēl neuzticīgi vēroja viņu, tad lēnām nolaida draudīgo zaru.

—   Ciemu nopostīja, — atbildi viņa izgrūda vienā elpas vilcienā.

—    Kāpēc?

Rite klusēja. Viņa negribēja atcerēties. Viņa negribēja par to runāt.

—    Kāpēc? — atkārtoja svešais.

—    E-go-isms, — nogurušā balsī teica Rite.

—   Un ko tas nozīmē?

Rite klusēja.

—   Viņi nemaksāja pietiekami daudz nodokļu, — paskaidroja Kresks, nospriedis, ka pienācis laiks iejaukties sarunā. — Viņi negribēja maksāt, — puika piebilda, īpaši uzsvērdams vārdu negribēja un atdarinādams Dragarnas runasveidu.

—   Viņi nevarēja! — izmisusi protestēja Rite. — Nekādi ne­varēja!

Svešais domīgi pamāja ar galvu un atkal uzrunāja Riti: — Vai ciema iemītnieki vēl ir dzīvi?

Rite palocīja galvu.

—    Kur viņi palika?

—    Aizbēga aiz Tumšajiem kalniem, tālu projām aiz ūdenskri­tuma. Tagad viņi dzīvo jūras krastā. — Tas nebija nekāds noslē­pums. To zināja arī karavīri. Taču bēgļiem pakaļ nekad nedzinās, jo ūdenskritums bija pārlieku stāvs un biedējošs.

—    Vai tu pazīsti vīrieti vārdā Monsers un sievieti vārdā Sajra? — jautāja svešinieks.

Klusums.

—   Vai tu pazīsti vīrieti vārdā Monsers un sievieti vārdā Sajra? — svešinieks atkārtoja.

Klusums. Rite juta, kā lūpas iedrebas un acis pildās asarām. Viņa krampjaini piespieda pie krūtīm lelli un laiviņu. Pat Kresks bija kļuvis pārsteidzoši nopietns.