Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Nevarēja būt nekādu šaubu par to, ka meitene ir Monsera un Sajras meita, kas mantojusi mātes vaibstus un tēva tumšo ādu, — Joršam pašam būtu vajadzējis to saprast. Viņa bija mantojusi arī mātes un tēva drosmi un nesavtību. Tik dedzīgi viņa bija aizstā­vējusi un mierinājusi mazāko meiteni. Žēl vienīgi, ka viņa, tāpat kā abi vecāki, zibenīgi un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ļāva vaļu dusmām! Joršam pašam būtu vajadzējis pamanīt, ka meitene ir izmisusi, bada novārdzināta, smaga darba nomocīta un nelai­mīga, viņam būtu vajadzējis vispirms viņu izglābt un aizvest uz kādu drošāku vietu, nevis pamest viņu tā drūmā purva malā, tur­klāt radot viņas dzīvībai jaunas briesmas.

Viss bija izskaidrojams pavisam vienkārši: kad otras meitenes — tās mazākās ar sakropļoto rociņu — sāpes trāpīja viņam kā ak­mens, Joršs apjuka. Bet apjukuma dēļ neapjēdza, ka pareizāk būtu vispirms aizvest bērnus uz kādu labāku vietu un tikai tad dziedēt brūces, ārstēt vecas vainas un remdēt zaudējumu sāpes…

Pūķis piekrītoši pamāja un ķērās pie trešā ceptā medņa, kurš, uz iesma uzdurts, tikko bija gozējies virs degošu priežu šķilu un rozmarīna zariņu smaržīgajām liesmām.

—    Kā tu spēj to ieēst? — elfs žēlabainā balsī ievaicājās.

—    Kožu ar ilkņiem un sasmalcinu ar dzerokļiem, — pieklājīgi paskaidroja pūķis. — Labāk stāsti tālāk. Kāpēc tu zaudēji samaņu?

—    Bija pārāk grūti un sāpīgi ataudzēt meitenes pirkstu. Man taču vajadzēja to zināt! Vajadzēja atcerēties, cik mokoši bija sadziedēt tavu ievainojumu. Vajadzēja saprast, ka šoreiz sāpes būs nesalīdzi­nāmi lielākas un es to dēļ pilnībā zaudēšu spēkus. Bet ļaunākais nāca pēc tam… kad uzzināju, ka viņi ir miruši manas vainas dēļ… tikai manis dēļ… —Jorša skatiens aizklīda tukšumā. — Tas viss ir tik… — viņš nespēja atrast īsto vārdu.

—    Muļķīgi, dumji un smieklīgi? — ierosināja Erbrovs Jaunā­kais, ielaizdams zobus ceturtajā mednī. Pūķis pat uzdrošinājās pasmīnēt, un Joršu, to redzot, pārņēma tik nevaldāmas dusmas, ka sāpju radītais nelabums un nespēks nedaudz atkāpās.

—    Kā tu uzdrošinies?… Ko tu atļaujies?… —Joršs sašutis vār­stīja muti, nespēdams atrast vārdus, kas būtu tikpat aizskaroši un ievainotu tikpat sāpīgi kā tie, kurus tikko bija teicis Erbrovs. — Stulbais, bezjūtīgais lops, ko izperējis tāds pats bezjūtīgs stul­benis, kurš pēdējās prāta paliekas zaudējis, klausīdamies šķebīgas pasakas! Kā tu uzdrošinies smīkņāt!? Tā brīnišķīgā meitene bija izmisusi un kļuvusi par bāreni tikai tāpēc, ka… ka es… tāpēc, ka viņi… tāpēc, ka viņi mani izglāba!

Likās, pūķis apvainojumus nemaz nav dzirdējis. Viņš pilnīgā mierā gremoja piekto medni.

—    Es smejos par tevi, nevis par viņu. Tā brīnišķīgā meitene ir izmisusi bārene nevis tavas vainas dēļ, bet tāpēc, ka neģēlīgi no­ziedznieki pakāra viņas vecākus un, it kā ar to vēl nebūtu gana, pašu meiteni ieslodzīja vietā, par kuru labāka būtu pat čūsku bedre. Mēs esam atbildīgi tikai un vienīgi paši par savu rīcību. Marsijs un Silla, vai kā nu tos tavus draugus sauca, paši nolēma tevi glābt, un tā bija viņu brīva izvēle. Starp citu, iespējams, ka viņi nemaz nebūtu kļuvuši par vīru un sievu, ja nebūtu glābuši tevi, un tad tā brīnišķīgā meitene nemaz nebūtu piedzimusi. Daudz svarīgāks ir kas cits. Vai tu atceries, kā otrās rūnu dinastijas laikos klājās rū­ķiem? Vispirms viņus vajāja par to, ka šie nēsāja bārdas, pēc tam — par to, ka bārdu viņiem vairs nebija. Bet īstais iemesls bija rūķu raktuves. Bija iecerētas jaunas un dārgas ekspedīcijas uz austrumu piekrastēm, un bija vajadzīgs sudrabs jauniem kuģiem.

Pūķis uz mirkli pieklusa, lai norītu sesto medni, tad turpināja: — Tas, kurš valda Daligarā, grib, lai viņa pavalstnieki būtu dumji, padevīgi un nožēlojami, taču taviem draugiem nepiemita šādi talanti, — viņi pat gribēdami nespētu būt nedz dumji, nedz pade­vīgi. Gadījās, ka par iemeslu viņu pakāršanai tika piesaukti sakari ar elfu, taču viņus tik un tā agrāk vai vēlāk gaidītu tas pats liktenis, tikai daligarieši atrastu citu ieganstu. Labāk domā par to, ka tu par savu dzīvību vari pateikties viņiem, tāpēc priecājies, ka esi dzīvs, un dzīvo ar jēgu. Beidz tēlot izmisušu medņu gaili, kurš zaudējis visas astes spalvas, pacel savu pēcpusi no zemes un taisies glābt to meiteni… kā viņu sauca?

—    Rite, otra meitene viņu nosauca par Riti.

—       Rite? Cilvēkiem ir apbrīnojamas spējas sagudrot vārdus, kas neko nenozīmē. Viņi neapjēdz, cik svarīgs ir dzīvas būtnes vārds. Labi, kāds ir plāns? Kā mēs to meiteni glābsim?

Nu Joršs patiešām jutās labāk.

—    Lidosim uz turieni naktī. Naktī bez mēness. Tik tumšā kā šī. — Joršs juta, ka ar katru mirkli viņa spēki aug. Nekas vēl ne­bija zaudēts. Pūķim bija taisnība. — Nē, labāk lidosim turp jau šonakt. Tūlīt pat, — Joršs apņēmīgi paziņoja.

—    Pagaidi, es paēdīšu launagu, — pūķis nopūzdamies novilka. Viņš patlaban skrimšķināja septīto medni, bet uz iesma vēl bija atlicis divdesmit viens cepts putns. — Vai tiešām es nekad neva­rēšu mierīgi uzkost?