Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršs apēda dažas zeltainās pupas un sāka gatavoties ceļam, vācot kopā nepieciešamās mantas. Tām šoreiz bija pieskaitīts arī loks un bultas, jo Erbrovs uzstājīgi apgalvoja, ka nekad neko nevarot zināt un piesardzība par ļaunu nenākšot. Joršs paņēma arī veco, izšūto zilā samta somiņu, kurā glabājās mammas dzejoļu grāmata un koka vilciņš, ar kuru bērnībā bija spēlējies gan Joršs, gan viņa vecāki tais senajos laikos, kad paši vēl bija bērni.

—   Jā, jā, tie ir ceļam ļoti noderīgi krāmi: ja tev uzbruks Dali­garas kareivji, tu varēsi viņiem palasīt priekšā dzeju vai ierosināt parotaļāties ar vilciņu, — izsmējīgi komentēja Erbrovs.

Joršs neko neatbildēja. Viņš samta tarbiņu līdz augšai piebēra ar zeltainajām pupām, spriežot, ka tā ātri varēs atrisināt vismaz vienu no problēmām — bērnu izsalkumu.

Jorša drānas joprojām smirdēja pēc putnu mēsliem, kaut arī visu nakti viņš bija pavadījis lietū un vējā. Tagad smaka vairs nebija tik kodīga, taču bija vairojusies Jorša pārliecība, ka ar šo apģērbu kaut kas nav īsti kārtībā. Tā kā citu drēbju gluži vienkārši nebija, Joršs nolēma veikt vismaz dažus pārveidojumus. Viņš noplēsa tērpam virsējo auduma kārtu, to, kuru rotāja izšuvumi un caurumotās, par mežģīnēm sauktās auduma joslas. Viņš nodīrāja arī kuplās piedurknes, kas traucēja brīvi kustināt rokas, bet tērpa apakšu krietni saīsināja, lai tas vairs nevilktos pa zemi un to nevajadzētu siet mezglā pie jostasvie­tas. Šo pūliņu rezultātā Joršs bija ticis pie tāda kā gara, netīri pelēcīga krekla, kas sniedzās līdz puslielam, smakoja gandrīz pieciešami un ne­daudz atgādināja tērpus, kādus senatnē bija nēsājuši alķīmiķi un gudrie.

Pūķis auga un pieņēmās svarā ar katru dienu, nu jau viņš bija gandrīz tikpat liels kā Erbrovs Vecais un viņa spārnu atvērums bija platāks par laukumiņu starp klintīm, kur lietus ūdeņi sakrā­jās prāvajā lāmā. Nosēdinājis Joršu sev uz muguras, pūķis drošs un varens pacēlās debesīs, kur brāzmoja nikns vētras vējš. Nakts bija piķa melna, un lietus straumes veidoja necaurredzamas sienas, viņi apmaldījās, labu brīdi strīdējās par to, uz kuru pusi jālido tālāk, tad apmaldījās vēlreiz un šoreiz strīdējās par to, kura vainas dēļ ir nozaudēts pareizais virziens. Beidzot, jau pret rītausmu, kad mo­dās gaisma un pakalnu neskaidrās aprises iznira no tumšuma, pie apvāršņa viņi saskatīja pussabrukušo aitu kūti un draudīgo žogu ar sargtorņiem. Joršs bija sēdējis starp iekšspārniem, kur lietus viņam nevarēja piekļūt, turpretī Erbrovs bija caurcaurēm samircis un ar pūlēm cilāja ūdens piesmagušos spārnus. Viņi nolaidās zemē pie mežiņa, kas ieskāva pļavu, kurā Joršs nesen bija atdzīvinājis žurku, un abi apspriedās, kā rīkoties. Joršs bija lasījis grāmatas par militāro taktiku un stratēģiju, tāpēc ar neslēptu lepnumu pavēstīja, ka viņam esot divi rīcības plāni: galvenais un rezerves. Galvenais plāns bū­tībā bija vienkāršs: klusākais un… ēēe… mazāk uzkrītošais no viņiem, proti, Joršs ielavīsies aitu kūtī, bet Erbrovs paliks stāvam sardzē un uzmanīs aizmuguri, novērsīs negaidītus uzbrukumus un gādās, lai netiktu nogriezti bēgšanas ceļi…

Joršs vēl nebija ticis līdz aitu kūtij, kad sāka gāgināt zosis. Ap­lokā līdzās greznajai, vīnogām apaugušajai Dragarnas un Strumača mājai trokšņoja četras zosis, kuru sniegbaltie spārni atspīdēja peļ­ķēs par spīti lietus un dubļu pelēkumam. Jo tuvāk Joršs gāja, jo skaļāk tās gāgināja. Elfs atcerējās lasījis, ka senatnes valdniekiem bijis paradums savās pilīs turēt zosis, kas lieliski brīdinājušas par zagļu un citu nelūgtu viesu ierašanos. Tagad lieku reizi apstipri­nājās, ka senatnes valdnieki bijuši gudri vīri. Dragarna un Stru­macis izskrēja pagalmā — vienos kreklos, kā no gultas cēlušies. Karavīri ar ieročiem rokās metās ārā no sargtorņiem. Visi brīdi raudzījās apkārt, pūlēdamies saprast, kāds ir trokšņa cēlonis. Tad sakustējās pūķis. Viņš pavēra rīkli, draudīgi ierēcās un izspļāva garum garu liesmu mēli, kas, šaudamas cauri lietus šaltīm, pārvērta tās garaiņu vālos. Visi metās bēgt: Dragarna skrēja visātrāk, kara­vīri mazliet atpalika, jo skriešanu apgrūtināja smagās bruņas un ieroči. Pēdējais gāzelēdamies joza tuklais Strumacis.

Vienīgi bērni palika ieslodzīti savā nožēlojamajā miteklī.

—    Kāds ir rezerves plāns? — pieklājīgi apvaicājās pūķis.

Lai atslēgtu piekaramo slēdzeni, pietika ar Jorša domu (klakš).

Durvis atsprāga vaļā, un ducis pārbijušos, tālākajā kaktā saspie­dušos bērnu šausmu pilnām acīm uzlūkoja Joršu, taču vēl baiļpil- nākus skatienus viņi raidīja pāri slieksnim, kur bija samanāma Erbrova ēna.

—    Es apčurājos, — žēlabaini nočukstēja viens no mazākajiem bērniem.

—   Tas nekas, pareizi darīji, — viņu mierināja Kala. — Noču- rājies tu nebūsi tik garšīgs.

—    Mani sauc Joršs, — stādījās priekšā elfs. Viņam jau bija ap­nicis uzklausīt labas veselības vēlējumus, tāpēc prātīgāk bija no­saukt saīsināto vārda formu.

Bērni joprojām, šausmu pārņemti, tupēja kaktā. Tagad pinkšķē- šana ieskanējās mazliet skaļāk un par kādu toni spalgāk.

- Pamēģini tu viņus nomierināt, — elfs teica pūķim.