Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Viņas sapņi bija patiesi. Kopš viņas prātā, aizverot acis, bija sākuši veidoties tēli, Rite ne reizi vien bija uzdevusi sev jautājumu, ko gan tie varētu nozīmēt, — varbūt tā bija tikai bezjēdzīga un klusa nekaitīga ārprāta izpausme, kas sniedza mierinājumu dienās, ko aizpildīja tikai aukstums, izsalkums un skumjas atmiņas. Tagad Rite zināja, ka tas, ko viņa nosapņo, piepildās, — ne gluži tā, kā viņa redzējusi sapnī, tomēr piepildās. Šai pasaulē vēl dzīvoja kā lab­sirdīgi prinči, tā pūķi, lai gan agrāk visi bija teikuši, ka gan vieni, gan otri jau sen iznīkuši. Vismaz viens labais princis vēl noteikti bija saglabājies, — un tas noteikti bija labsirdīgs, varbūt grūti saprotams, tomēr krietns, turklāt viņš bija mīlējis arī Rites tēti un mammu. Tas, ka princis par savu dzīvību var pateikties Rites vecākiem, vairoja cerības, ka viņš nebūs pārlieku ņēmis pie sirds tos pāris Rites spērienus un spļāvienu.

Kamerā ienāca divi cietumsargi: sīkais un kalsnais Melilots un druknais sarkansejainais, allaž pēc alus dvakojošais Pallādijs. Abi bija pusmūža vīri, droši vien ģimenes tēvi, un pret Riti nebija iztu­rējušies pārlieku ļauni, pareizāk sakot, viņi bija izturējušies visnotaļ sirsnīgi, katrā ziņā krietni laipnāk nekā Dragarna un Strumacis. Viņi pat bija Ritei atļāvuši paturēt lelli un laiviņu un bija sagā­dājuši segu, lai viņai naktī nebūtu tik auksti.

Tagad abi sargi bija satraukti un nobijušies, jo pats Valdītājs un Tiesnesis bija paziņojis, ka došoties uz pazemes kambariem apru­nāties ar gūstekni. Tas bija ārkārtējs notikums, — nekas tamlī­dzīgs vēl nebija pieredzēts. Sargi šaudījās šurpu turpu, pūlēdamies dažās minūtēs novākt gadu desmitiem krājušos netīrumus un pie­šķirt šai vietai kaut nedaudz pieklājīgāku izskatu. Smieklīgi ilgu laiku aizņēma strīds par to, vai Ritei segu un rotaļlietas atstāt vai labāk tomēr atņemt: pirmajā gadījumā Tiesnesis varētu secināt, ka sargi rūpējas par ieslodzītajiem, savukārt otrajā būtu skaidri redzams, ka te nav pieņemts pārlieku izdabāt noziedzniekiem. Beigu beigās viņi nosprieda visu atstāt, tikai pavēlēja paslēpt rotaļlietas zem segas kameras vistumšākajā kaktā. Sargi aizdedza lāpas, kas nebija dedzinātas jau gadiem ilgi, — arī darbošanās ar lāpām aizņēma neticami daudz laika, jo tās, mitruma piesūkušās un sapelējušas, negribēja degt un piepildīja pazemes telpas ar kodīgiem dūmiem.

Dzeltenīgajā lāpu gaismā kaktos savandītie salmi un resnās žurkas, kas skraidelēja šurpu turpu, nebūt neizskatījās labāk. Nu abi sargi iedomājās aizvākt salmus, cerēdami, ka tad šo telpu pame­tīs arī žurkas un kamera daudz vairāk līdzināsies senas valdnieku pils pagrabam nekā netīram stallim. Arī strīds par to, kuram no diviem būt jāķeras pie salmu aizmešanas, bija pārāk ilgs, un risinā­jums vēl nebija atrasts, kad piepeši abus sargus piemeklēja atklāsme par citu, daudz svarīgāku darbu: vispirms vajadzēja noslēpt neskai­tāmās tukšās alus krūkas, kas bija sakrautas gaitenī abu sardzes vietā, nepārprotami apliecinot, kāda ir brašo cietuma sargātāju galvenā nodarbošanās darba laikā. Beidzot Pallādijs ar milzīgu salmu klēpi un Melilots, apkrāvies ar tukšajām alus krūkām, stei­dzās uz kāpņu pusi, taču kā par nelaimi tieši šo brīdi Tiesnesis bija izvēlējies, lai ienāktu apakšzemes telpās. Notika sadursme. Ties­nesis un Pallādijs nogāzās zemē, Melilotam izdevās noturēties kājās, taču viņš nesavaldīja alus krūkas. Pallādijs bija pietiekami veikls, lai izvairītos no krītošajiem māla traukiem, bet Tiesnesim tika ne viens vien sāpīgs sitiens. Turklāt pēdējā krūka izrādījās pusizdzerta, un tās saturs izlija pār Tiesnesi. Tiesneša drānas, kas līdz šim bija mirdzējušas lilijziedu baltumā, ieguva netīri dzeltenu alus nokrāsu, bet Tiesneša noskaņojums no "ļoti dusmīga" pārvērtās par "pado­diet man kādu, kam es pats savām rokām varētu nodīrāt ādu".

Ritei nāca smiekli. Viņa zināja, ka smieties nevajadzētu, un patiesībā kas gan tur smieklīgs, ja trīs cilvēki pakrīt un varbūt pat sāpīgi sasitas. Taču tas, kurš pārāk ilgi nav gulējis un ir dzīvojis nemitīgā sasprindzinājumā, mēdz izturēties muļķīgi, piemēram, dumji ķiķināt, redzot neveiklus kritienus. Kad Rite apvaldīja smejamo, Tiesnesis jau bija nostājies pie viņas kameras restēm un iekrampējis tajās pirkstus. Tagad viņš patiešām bija pārskaities kā pats nelabais.

—   To izdarīji tu, vai ne? Tu to izraisīji! Tu mūs apgāzi, vai ne? Es zinu, — viņš šņāca.

Tiesnesis bija gara auguma kalsns vīrs sudrabbaltiem matiem, ūsām un bārdu. Viņa bārda un mati sprogotos mīkstos gredzenos, ja vien tos nebūtu saslapinājis un saķepinājis iesmirdušais alus. — Tu viņus apbūri, lai viņi pakristu un apgāztu mani, vai ne? Es zinu! Tu ieradies šeit ar vienu vienīgu mērķi: tu gribi mani apkau­not un padarīt smieklīgu. Vai ne? Tu gribi apkaunot gan manu per­sonu, gan manu amatu! Es zinu.