Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Rite prātoja, vai būtu vērts mēģināt atbildēt un taisnoties, pa­teikt, ka viņa nemaz neprot burties, — nekad to nav pratusi un nepratīs. Turklāt arī pie Tiesneša viņa nav ieradusies no brīva prāta, viņu šurp atveda ar varu, un, ja Ritei tomēr bītu kādas burvju spē­jas, viņa tās jau būtu izmantojusi, lai atslēgtu restes un pamestu šo vietu, cik ātri vien iespējams. Taču Rite nepaguva izlemt, ko atbil­dēt, jo pēc īsās pauzes atkal ierunājās Tiesnesis: — Tu taču zini, kas es esmu, vai ne?

Rite atkal mirkli šaubījās. Daļa viņas būtnes, tā, kurā mājoja lepnums un drosme, būtu gribējusi atbildēt: jā, tu esi manu vecāku slepkava, tas, kurš parakstīja viņu nāves spriedumu, tu esi nelietīgs noziedznieks un nožēlojams muļķis, kas visapkārt izplata netaisnību, postu un trūkumu. Bet otra puse, tā, kura par katru cenu gribēja dzīvot tālāk, nosargāt vecāku dāvāto dzīvības brīnumu, uzskatīja, ka labāk būtu nosaukt kādu oficiālo titulu: jūs esat Tiesnesis… Var­būt pat pievienot kādu cienīgu apzīmējumu: …lielais… varenais…

Arī šoreiz Rite nepaguva izlemt. Izrādījās, ka Tiesnesis ij ne­domā ar viņu sarunāties, tikai runā pats, daļu savu domu izsakot kā jautājumus. Taču atbildes uz šiem jautājumiem netika gaidītas.

—   Es esmu tas, kurš ir nācis, lai dāvātu šai zemei taisnīgumu, lai ar visām saknēm izravētu alkatību, savtīgumu un lepnumu. Šis uzdevums ir tik cēls un svarīgs, ka žēlsirdība nedrīkst kavēt sasniegt mērķi. Es to zinu! Gluži kā ķirurgs, kurš nešaubīdamies amputē gangrēnas samaitātu locekli, es darīšu veselu šīs nelaimīgās grāfis­tes miesu. Vai zini, kāpēc es, Daligaras grāfistes Valdītājs un Ties­nesis, augstākais varas un pašas grāfistes pārstāvis, tā pazemojos un nokāpu pagrabā satikt tevi?

Šoreiz Ritei pat nebija jācenšas apvaldīt sakāmo vai izvēlēties īstos vārdus, — šoreiz viņa patiešām nezināja, ko atbildēt.

—   Tāpēc, ka es gribu, lai tu saprastu. Es zinu, ka lēmums noga­lināt bērnu var šķist nežēlīgs. Tieši tāpēc tevi nepakārs pilsētas galvenajā laukumā tāpat kā tavus nožēlojamos un nenozīmīgos vecākus. Tevi pakārs te, pazemē, kur tevi neredzēs tie, kuri nespēj apjēgt patiesību. Taču es gribu, lai vismaz tu saprastu. Jo citādi tu savā nožēlojamajā un nenozīmīgajā prātā varētu sākt apšaubīt manas diženās personas taisnīgumu. Vai ne? Un šāda doma man ir neizturama. Vai zini, ko man skaļā balsī atļāvās pateikt tavs tēvs, tas nenozīmīgais skrandainis? Viņš paziņoja, ka šai pasaulē viņam rūpot tikai viņa nožēlojamā un nenozīmīgā sieva un vēl nožēlo­jamākā un nenozīmīgākā meita! Saproti? Tās viņam esot daudz svarīgākas par mani un Daligaru!

Rite apjuka arvien vairāk. Agrāk viņa bieži bija domājusi par Tiesnesi un allaž bija to iztēlojusies kā Ļaunuma Pavēlnieku, kurš pats lepojas ar savu nežēlību, — proti, viņa Tiesnesi iztēlojās līdzīgu orkam, tikai mazliet gudrāku un izglītotāku. Tā bija kļūda. Izņe­mot orkus, neviens šai pasaulē pats sevi neuzskata par Ļaunuma Pavēlnieku. Daligaras Tiesnesis, gluži tāpat kā Dragarna un Stru­macis, bija labs, — ļauni bija visi pārējie, tie, kuri mēģināja paslēpt kādu nieku ēdiena, lai varētu paglābt savus bērnus no bada nāves, tie, kuri paši negribēja mirt badā un klaiņojošu suņu ap­grauzti tikt apglabāti kopējā kapa bedrē.

—    Mēs notvērām tavu elfu! — nežēlīgā lepnumā Ritei pavēs­tīja Tiesnesis. — Pirms neilga brīža viņš pats padevās pilsētas sargiem. Viņš zināja, ka mēs esam neuzvarami un pat nesāka cīņu. Es zinu: šī ir mūsu spožās uzvaras stunda! Vai ne?

Labi. Tad redz, kādu paņēmienu princis izvēlējies, lai iekļūtu pils pagrabos. Viņš pats padevies karavīriem. Šis plāns bija vien­kāršs un ģeniāls. Rite atvieglojumā uzelpoja. Par laimi, ar Ties­neša nežēlību varēja sacensties tikai viņa muļķība: Tiesnesim nebūt nešķita dīvaini, ka burvju spējām apveltīts elfs, kurš mēdz lidot, sēdēdams pūķa mugurā, tagad labprātīgi padodas karavīriem, lai tikai iepriecinātu Viņa Gaišību Daligaras Valdītāju un Tiesnesi un lai tas bez kavēšanās varētu ķerties pie sava ienaidnieka pa­kāršanas.

Vēl nekad Rite nebija jutusies tik droši un mierīgi, — princis bija ieradies viņu glābt. Princis noteikti zina, ko un kā darīt.

Septiņpadsmitā nodaļa

Joršam nebija ne jausmas, ko un kā darīt. Pagaidām prātā bija iešāvusies vienīgi doma bez cīņas padoties karavīriem, kas sargāja pilsētas vārtus, — taču viņš joprojām nezināja, vai rīkojies pareizi.

Viņš bija noslēdzis darījumu, vienojies par apmaiņu: viņš pats bez cīņas padosies, bet daligarieši atbrīvos meiteni. Riti vajadzēja glābt, tas bija viņa pienākums pret Sajras un Monsera piemiņu, turklāt jāatzīst: Joršs, kopš bija ieraudzījis meiteni, spēja domāt tikai par viņu. Tā nu Joršs bija piedāvājis sevi apmaiņai. Cīnīties viņš neprata, ko gan citu viņš būtu varējis iesākt?