Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Runājot par meitas spējām, Tiesneša vaibsti uz bridi atmaiga. Bet Jorša galvā valdīja īsts sajukums, domas drudžaini šaudījās. Austra?! Tā neciešamā, augstprātīgā muļķe šūpolēs? Tā, kura tīšu­prāt raudināja mazu bērnu? Joršam, protams, nabaga Austras bija nedaudz žēl, — viņas liktenis tiešām nebija viegls. Taču ar žēlumu nepietika, lai Joršs būtu ar mieru dibināt jaunu cilti kopā ar šo iedomības pūsli. Par to nevarēja būt ne runas! Nemūžam! Labāk t ikt pakārtam. Ar Austru viņš neprecēsies! Nekad! Neparko! Acīm­redzot te un tagad viņa liktenis aprausies un pat Ardvins neko nespēs mainīt. Kāds muļķīgs pareģojums. Galu galā šo pravieto­jumu Ardvins bija izteicis jau sirmā vecumā: ilgajā mūžā gudrības gaisma viņu droši vien bija pārlieku apžilbinājusi, un vecumdie­nās daudzus prāta nostūrus klāja ēnas. Un arī karš ar orkiem ne­bija nekāds joks: varbūt aplenkuma laikā Ardvins bija stipri sasitis galvu pret kaut ko cietu, — citādi tak viņš nebūtu iedomājies, ka Joršs varētu precēt Austru.

Tagad vajadzēja pēc iespējas drīzāk atbrīvot Riti un laisties pro­jām no šejienes, — jo tālāk no Tiesneša, viņa mīļotās meitiņas un muļķīgajiem pareģojumiem, jo labāk.

Tiesnesis turēja rokās Jorša loku, maksti ar trim bultām un zilo samta somiņu.

— Paskatīsimies, ko tu, elf, biji paņēmis līdzi, ar kādiem līdzek­ļiem gribēji mūs izpostīt. Saujamloku un bultas es jau apskatīju. Un kas glabājas šai somā?

Tiesnesis atrāva vaļā somiņu. Zeltainās pupas izbira uz grīdas.

To smarža bija pārlieku smalka un cilvēku deguniem nesajū- tama. Taču Joršs juta, kā pazemes telpas lēnām pārplūdina to mai­gais, saldenais aromāts, kas atgādināja tikko no krāsns izvilktas maizes smaržu.

Joršs atcerējās žurkas.

Lielās, resnās žurkas, kas mājoja Daligaras cietumā, viņam jau reiz bija palīdzējušas, — tolaik, kad viņš vēl bija mazs bērns.

Arī žurkas sajuta zelta pupu smaržu, un to prātus piepildīja kāre pēc tik jauki smaržojoša ēdamā. Žurku prātus ir viegli vadīt. Un pagrabos bija tūkstošiem žurku. Joršs juta, ka tās ir tepat — izbadušas un neskaitāmas. Viņš juta to mūžīgo, nepiepildāmo izsalkumu, to niknumu un aizvainojumu par visiem saņemtajiem spērieniem un dūrieniem, it kā joka pēc mestajiem akmeņiem un saindēto barību. Jā, pazemē bija neskaitāmi tūkstoši žurku, un tās visas bija izsalkušas un niknas.

Joršs dziļi ieelpoja, juzdams, kā plaušas piepilda gaiss un viņa spēks strauji vairojas. Tagad viņš zināja, kā rīkoties. Viņš izman­tos žurkas. Joršs daudzkārt pastiprināja zeltaino pupu smaržu, pie­pildīja ar to žurku prātus un sāka tās vadīt vajadzīgajā virzienā.

—    Bērna spēļmantiņa. — Tiesnesis nometa koka vilciņu zemē un izšķaidīja ar nicīgu spērienu. — Un… grāmata! Interesanti, vai ne?

Žurkas līda ārā no tumšajām alām, spraucās cauri restēm un jau pulcējās platākā gaiteņa sānu atzarojumos. Pagaidām to vēl nebija daudz: tikai daži desmiti. Joršs atbrīvoja to prātus no bai­lēm. Tuvojās nākamie žurku bariņi, un tiem sekoja vēl un vēl citi. Tās mērķtiecīgi virzījās šurp, zelta pupu smaržas vadītas, nelik­damās ne zinis par sargiem un nejuzdamas baiļu. Žurkas plūda kā paisuma vilnis, kā vesela jūra tumšu kažoku, garu astu un asu zobiņu. Tās steidzās garām cietumsargiem, kuri bailēs un riebumā kāpās sāņus, spiedās pie sienām, grūstījās. Tiesnesis turēja rokās Jorša mātes dzejas grāmatiņu un bija pārlieku dziļi iegrimis lasī­šanā, lai manītu, kas notiek apkārt.

—    Kas tas ir? Buramvārdi? Dzejoļi? Kādas nesakarīgas blēņas… Seko… zilajam… efejas… zaram… Es protu arī tavu valodu, elf. Vai tu to zināji? Ienaidnieku valodas allaž jāprot.

Seko zilajam efejas zaram…

Efeju zari vienmer ir zaļi, to es zinu. Elfi melo vienmer, vai ne? Pat dzejoļus rakstīdami.

Seko zilajam efejas zaram, Tas tevi vedīs pie vizoša zelta. Nākotne gaišā saulē tiks celta, Ja spēkus visi apvienot varam…

Žurkas beidzot laida darbā zobus, tās uzklupa ne tikai zeltaina­jām pupām, bet arī visam pārējam, ko atrada savā ceļā, proti, tās koda Tiesneša kareivjiem pēdās un stilbos, tās iekoda arī pašam Tiesnesim, kurš iekliedzās un izmeta grāmatu no rokām. Tikai Rite un Joršs palika neskarti: vienīgi ap viņu kājām bija palikuši brīvi laukumi, bet visu pagraba grīdu jau sedza vienmērīgi biezs, ņu­dzošs, pīkstošs, zobains žurku paklājs.