Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Klusums. Ilgs klusums. Joršs prātoja, vai tagad viņam būtu kas jāsaka. Var jau būt, taču viņam nebija ne jausmas, par kādiem pār­steidzošiem brīnumiem runā Tiesnesis. Joršs bija vienīgi pamanījis, ka Daligara izskatās pārsteidzoši trūcīga un nelaimju mākta, un par brīnumu varētu atzīt to, ka pilsēta kādreizējo spožumu zaudē­jusi tik strauji. Mulsinošais klusums ieilga, un beidzot Tiesnesis atkal ierunājās.

—    Ziedi! — viņš, pacietību zaudējis, iesaucās. — Mūžam ziedo­šās glicīnijas, reibinošā jasmīnu smarža! Sapūdējot milzīgus dau­dzumus labības un augļu, ko mums sūta no laukiem, mēs iegūstam īpašu mēslojumu, kas ļauj ziediem plaukt visu gadu un smaržot spēcīgāk nekā jebkad. Vai tad tas nav apbrīnojami? Tas taču ir ap­brīnojami, vai ne?

Joršs pārsteigts raudzījās Tiesnesī. Izrādījās, ka Daligaras Vald­nieks bija traks, pilnīgi un galīgi traks. Par viņa ārprātu vairs nebija ne mazāko šaubu. Taču elfs nespēja saprast, kāpēc gan daudzie kalpi un labi bruņotie kareivji neliekas manām sava kunga trakumu, kāpēc tie turpina pildīt katru tā iegribu, nevis paņem šo jukušo aiz rokas un laipni, tomēr noteikti neaizved uz kādu klusu vietiņu, kur slimajam varētu sniegt palīdzību un kur viņa neprāta murgi nebūtu tik bīstami citiem.

—    Es biju spiests nopostīt veco Ardvina pili: visur tās necieša­mās arkas un bezjēdzīgās velves, muļķīgās puķu dobes un pārmēru augstie koki. Tās visas bija pagātnes paliekas. Ardvins būvēja tā, kā bija pieņemts rūnu dinastiju laikos. Vai pat vēl ļaunāk: kā elfu laikos. Es, šīs pilsētas Valdītājs un Tiesnesis, pavēlēju nojaukt gan­drīz visu. Atlika vien pagrabi un daži portiki. Viss vecais tika sa­grauts, lai beidzot būtu vieta, kur dzimt jaunajam. Un ir aizsākusies jauna ēra, kuras simbols un apliecinājums ir mana pils.

Brīdi valdīja klusums. Tiesnesis bija iegrimis tīksmīgās domās par paša varenību.

—    Ardvins, — viņš atkal ierunājās, — pirms nāves lika mūrī iekalt savu pareģojumu par to, ka pēdējais elfs apprecēšot meiteni, kas būšot paša Ardvina mantiniece, viņa pēcnācēja meita. Mei­tene, tāpat kā viņas tālais sencis Ardvins, būšot apveltīta ar gaišredzības spējām, un viņas vārdā būšot rīta gaisma. Šī meitene turklāt būšot meita vīrietim un sievietei, kuri elfu vienmēr… Tālāk sekoja nesalasāms, laikazoba sagrauzts vārds, taču es nojaušu, ka tur bijis rakstīts "ienīduši". Kad man pavēstīja, ka tu esot iekļuvis manā dārzā un redzējis manu mīļoto meitu Austru, es sapratu, ka tu pēc viņas atgriezīsies un tad es varēšu tevi iznīcināt.

Austra? Tiesneša meita? Tiesneša meitu sauc Austra! Tai iedo­mīgajai, vīzdegunīgajai un savtīgajai spindzelei vārdā ir rīta gaisma?

—    Manu meitu sauc Austra, un viņas vārdā, kā pareģojumā teikts, ir rīta gaisma. Es viņu esmu uzaudzinājis par pašu pilnību. Viņa ir meitenes ideāls. Viņa spēlē lautu, lasa senos dzejojumus un dzied, sēdēdama šūpolēs, tieši tāpat kā senatnes princeses. Vismaz tā senlaiku karaļmeitas attēlotas zīmējumos, kas rotā pergamentus. Tāpēc manai meitai nekad nav bijis atļauts darīt ko citu, — visu savu saprātīgo mūžu viņa ir aizvadījusi, spēlējot lautu, lasot dzeju, dziedot un šūpojoties ziedu pilnā dārzā… Mana Austra ir pati pilnība.

Lauta, dziesmas, šūpoles un puķes no rīta līdz vakaram, dienu pēc dienas. Joršam pat sametās žēl nabaga Austras, kura spiesta dzī­vot kā bezjēdzīgs, toties precīzs kādas varbūt nekad neeksistējušas princeses atdarinājums. Tad redz, kāpēc viņa bija tik kašķīga un dumja: pilnība droši vien ir neizturami smaga nasta.

—    Austra ir mana meita, tātad viņa ir Ardvina mantiniece, jo es, būdams pilsētas valdītājs, esmu viņa pēctecis. — Tagad Ties­nesis runāja skaļi un aizgrābti, katram vārdam piešķirdams īpašu izteiksmi un svaru. — Turklāt Austrai piemīt arī gaišredzības spējas! Zini, reiz viņa pareģoja, ka iegūs savā īpašumā zelta kakla­rotu, kas piederēja sardzes virsnieka sievai. Un vai vari uzminēt, kas notika? Atklājās, ka šis virsnieks ir nodevējs, viņu pašu pa­kāra, bet visus viņa ģimenes īpašumus konfiscēja, un kaklarota tagad pieder Austrai… Un vēl viņa paredzēja, ka pagājušās vasa­ras karstais un sausais laiks agrāk vai vēlāk beigsies, un patiesi, — rudenī sākās lietus un laiks kļuva vēsāks.