Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Daži no sargiem metās bēgt, tverdamies pie sienām, lai žurku viļņi tos nenotriektu no kājām. Klakš — slēdzenes, kas saturēja Jorša rokām apvītās ķēdes, atsprāga vaļā. Klakš — un arī potītes bija brīvas. Nu jau grīda viļņojās kā vētras sakulta jūra, — žurkas rāpās cita pār citu, uzbrukdamas arvien niknāk. Tiesnesis paslī­dēja uz sabradātā vilciņa paliekām un pakrita. Nedaudzie gaitenī vēl palikušie kareivji steidzās viņam palīgā, un Rites kameras res­tes palika bez uzraudzības. Klakš — un arī restes atvērās. Joršs sa­tvēra Riti aiz rokas un izvilka gaitenī. Tad viņi lēniem soļiem devās prom, kāpdamies atmuguriski un neizlaizdami no acīm Tiesnesi un sargus. Žurkas pašķīrās viņu ceļā. Joršs satvēra vienu no sienā iestiprinātajām lāpām un uzmeta pēdējo skatienu Tiesnesim: tas beidzot bija ticis stāvus un centās cīnīties ar grauzējiem, vienlai­kus izrīkodams savus kareivjus. Pa kāpnēm lejā jau steidzās pa­pildspēki, bet augšstāvos kareivju bija vēl vairāk.

Par laimi, žurku prātos glabājās milzīga pazemes labirinta tēls — neizmērojams eju vijums, kas pletās zem visas pilsētas abpus upei.

Joršs un Rite pagriezās un laidās skriešus: projām no kāpnēm, kas veda uz augšstāvu. Ceļā pavisam drīz gadījās restes, taču slēdzene tūlīt atsprāga vaļā un viņi varēja turpināt skrējienu. Tagad, trau­coties pa tumšajiem gaiteņiem, Joršs visas režģu durvis atkal aiz­slēdza, lai kaut uz brīdi aizkavētu vajātājus, kad tie būs tikuši viņiem uz pēdām. Elfs bija cerējis drīz saskatīt kādu gaismas stariņu, kādu saules atspīdumu, kas liecinātu, ka līdz virszemei vairs nav tālu, taču eja spītīgi tiecās lejup arvien dziļāk pazemē. Žurku te bija krietni mazāk. Jaunas restes, jaunas slēdzenes, jaunas kāpnes un jauni gai­teņi — arvien tumšāki, arvien šaurāki un drūmāki. Droši vien Ard­vins vai kāds cits senatnes valdnieks bija nolēmis izmantot senās elfu pazemes galerijas, daļu pazemes telpu pārvēršot par cietumu un atdalot no pārējām ar restēm. Tagad senā Ardvina pils bija sa­grauta, tās vietā slējās Tiesneša savādā un greizā būve, taču senie pazemes kambari un ejas joprojām bija saglabājušās neskartas.

Joršs un Rite aizelsušies apstājās. Joršu pārņēma bailes: ja nu viņš nespēs atrast izeju no šī labirinta? Mūžīgi viņš žurku prātus pakļautībā nenoturēs, tās kļūs izklaidīgas un izklīdīs, vai varbūt kāds atcerēsies, ka žurkas gluži labi var aizbaidīt ar degošām lāpām. Un tad viņš un Rite būs spiesti sastapties ar veselu armiju kārtīgi bruņotu vīru, ar kuriem nebūs patīkami apspriesties, turklāt ir viegli nojaušams, kā beigtos pārrunas par iespēju abus bēgļus tomēr at­stāt dzīvus. Vai varbūt viņi abi vienkārši apmaldīsies pussagruvu­šajās ejās un nomirs badā, nevis pie karātavām.

— Es nezinu, kurp jāiet tālāk, — nedaudz atvilcis elpu, Joršs atzinās.

Rite rāmi pasmaidīja. Viņa tikai pacēla roku, norādot uz ejas griestiem, kur drebelīgā lāpas gaisma apspīdēja garum garu fresku, kas atveidoja zilus efejas vijumus. Tātad arī mammas dzejoļu grā­mata bija karte! Vajadzēja tikai sekot norādēm!

Efeju vijumi bija uzgleznoti it visur: sazarojumos un krustojumos, šaurajās ejās, kas saruka par tik šaurām alām, ka tālāk virzīties vairs nebija iespējams un atmuguriski vajadzēja rāpties atpakaļ, un tāpat ari platajos tuneļos, kas strauji aprāvās ar krāšņām fres­kām rotātām gala sienām.

Ieskatījies uzmanīgāk, Joršs saprata, ka vietumis efeju zari veido elfu rakstības burtus: ja vijumu cilpās varēja saredzēt vārdu ej, tad gaitenis nepārvērtās strupceļā. Viņi patiešām bija nokļuvuši senā labirintā. Ejas nemitīgi krustojās un sazarojās, un ik uz soļa vaja­dzēja meklēt zaros apslēptos burtus. Gadījās izlasīt strupu nē, bet citur rakstītais skanēja izsmējīgi: nu tavs ceļš būs krietni garāks. Vai arī: citreiz skaties vērīgāk.

Šai eju mudžeklī ceļu neatrastu neviens vientuļnieks, kam sveša elfu valoda. Taču vesels pulks karavīru, kam līdzi būtu pietiekami daudz izturīgas auklas, šo labirintu varētu izpētīt un pārvarēt. Tāpēc vajadzēja pasteigties: pēc īsāka vai garāka laika sprīža te ieradīsies arī Tiesneša kareivji.

Spēle kļuva sarežģītāka. Vārds ej norādīja uz ejām, kas aprāvās ar aklu sienu vai kāpnēm, kas nekur neveda. Uz vienas no šādām gala sienām bija uzgleznots elfu šaha galdiņš: uz tā baltas nimfas un divi melni pūķi cīnījās ap baltu karalieni, kuras kronim bija apvīts zils efeju zars. Atslēga bija meklējama grāmatā, — mammas dzejoļi bija mīklas, kuru atminējums atrodams senajās freskās.

Mēs skaistas un baltas, Spēcīgas un staltas, Visas četras ap karalieni stājam, No naidnieka nosargājam.