Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Pēc tam Tiesnesis bija stāstījis par pareģojumu, un, to dzirdot, Rites sirdi piepildīja īstas gaviles. Tā bija viņa! Viņa bija elfam lemtā līgava! Viņa redzēja nākotnes ainas un iepriekš zināja, kas notiks! Apreibusi no prieka, viņa gribēja iesaukties, pievērst sev uzmanību un atklāt patiesību, ka Rite ir tikai viņas mazvārdiņš, jo īstais vārds ikdienai ir par garu. Tētis un mamma viņai bija de­vuši vārdu, kurā skanēja tas maģiskais brīdis, kad rīta gaisma pa­mazām piepilda pasauli un var cerēt, ka jaunā diena būs laba. To mamma, viņu modinādama, atgādināja ik rītus, — arī tais rītos, kad laukā lija vai sniga un gaismas nebija gandrīz nemaz. Viņas vārds bija Rītausma, — rožaini sārtā gaisma, kas ik rītu atdzimst, vēstot jaunu sākumu. Par laimi, piesardzība viņai neļāva pavērt lūpas saucienam, un tad Tiesnesis sāka runāt par savu meitu, par Austru. Prieka saules stari acumirklī pārvērtās ledainu dubļu strau­mēs, un pakrūtē iemetās dīvaina, smeldzīga sajūta, kas mazliet atgādināja izsalkuma žņaudzēju un baiļu krampjus, kas pārņēma brīžos, kad Dragarna pamanīja, ka viņa kaut ko ir nozagusi.

Rite bija redzējusi Austru. Viņa to bija sastapusi, kad vesela kara­spēka pavadībā ieradās Daligarā. Rite sēdēja ēzeļa mugurā, bet Austru kalpi nesa greznā palankīnā, kas vizēja ziloņkaula balts un karmīna sarkans. Rite apstulba: viņa nekad nebija redzējusi tik skaistu meiteni. Tās seja bija eņģeliska un smalka, zeltainu matu viju ieskauta. Zeltains bija arī meitenes brokāta tērps. Gaišās matu pīnītes veidoja sarežģītu rombu rakstu un bija saņemtas kopā uz pakauša. Rite izbrīnā ieplestu muti raudzījās uz Valdītāja meitu, bet tā viņai uzmeta īsu, toties nepārprotamu skatienu, — tā cilvēki mēdz uzlūkot tikai mēslu vaboles. Un Rite sajutās mēslu vabole. Savā ziņā viņa patiešām bija mēslu vabole. Rites mati pēdējoreiz bija sukāti pirms diviem gadiem. Bet mazgājusies viņa pēdējoreiz bija pagājušajā vasarā, kad bija jāstrādā spēcīgas lietus gāzes laikā. Rudens lietū nomazgāties nevarēja: tas rikai saldēja miesu, samēr­cēja drānas un nošļāca aukstiem dubļiem. Turklāt Austra bija ve­cāka un vismaz divu plaukstu tiesu garāka par Riti!

Kad vecāki vēl bija dzīvi, mamma mēdza teikt, ka Ritei ir tēta acis, bet tētis teica, ka viņai ir mammas smaids, un abi, raugoties Ritē, izskatījās tik laimīgi. Bet tagad tētis un mamma vairs neva­rēja ne viņai uzsmaidīt, ne pateikt kādu mīļu vārdu.

Včl pavisam nesen Rite bija gribējusi tikai palikt dzīva, bija ilgojusies, kaut JorŠs viņu izglābtu. Taču tagad viņai ar izglābšanu vien vairs nepietika, — Rite gribēja, lai Joršs tiek viņai. Lai viņi abi ir kopā. Vienmēr! Bet tā otra bija daudz skaistāka. Un vecāka.

Sasodīts!

Galu galā tieši viņa, Rite, Rītausma, bija pareģojumā apsolītā līgava. Viņa to skaidri zināja. Tiesneša aprakstītie "Austras pare­ģojumi" bija tīrās blēņas. Rite gan spēja paredzēt nākotni, — gaišredzība noteikti nozīmēja to, ka acu priekšā parādās vēl neno­tikušais. Līgava esot meita vīrietim un sievietei, kas elfu vienmēr ienīduši? Kādas muļķības! Kas tad tas būtu par pareģojumu? Vīrie­tis un sieviete, kuri ienīst elfu, ne ar ko neizceltos no pūļa. Visi ienīst elfus. Visi, izņemot dažus. Izņemot pavisam nedaudzus. Visi, izņe­mot Monseru un Sajru. Nesalasāmais pareģojuma vārds bija "mīlē­juši", nevis "ienīduši".

Meita vīrietim un sievietei, kas elfu vienmēr mīlējuši, Monsera un Sajras meita, kam vārdā ir rīta gaisma.

Rite noteikti ir Gaismas kunga mazmazmaz… mazmeita. Kāds no viņas vecvectēvu vecvectēvu vecvectēviem droši vien ir bijis tas Gaismas kungs. Kurš gan zina, kas viņam bijis tik tālos sen­čos? Rites senču sencis varētu būt jebkāds kungs, — un kāpēc ne Gaismas kungs? Rite vēlāk apjautājās Joršam, vai pēcnācējs nozīmē arī mazbērnu mazbērnus un vai tā gaišac… tas ir, gaišredzība, no­zīmē to, ka tev prātā parādās nākotne un tu zini, kas notiks, pirms tas vēl noticis. Tagad, kad elfs bija pieminējis jūru, viņa beidzot saprata, kas ir tas bezgalīgais un zilais, kas piepilda it visu, tikko vina aizver acis.

Viņi skrēja un steidzās pa nebeidzamajām pazemes ejām, kas kļuva arvien šaurākas un tumšākas un kur uz sienām mijās brīniš­ķīgie elfu zīmējumi, un Rites prieks un rāmā drošības izjūta aizvien pieņēmās spēkā, — likās, ikkatra zilo efeju lapiņa iešķiļ jaunu prieka dzirkstelīti. Nevar taču būt, ka tas Art… Ard… nu, tas