Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Tronī joprojām sēdēja kāds senatnes valdnieks: tā ģindeni klāja pussabirzušas zelta drānas, bet galvā vizuļoja zelta kronis, uz kura zilas emaljas raksts atveidoja smalkas efeju lapiņas. Valdniekam rokās aizvien vēl bija zobens, un arī uz ieroča zelta spala bija sa­skatāms zils efeju raksts. Zobena asmens bija ietriekts troņa akmens pamatnē. Zeltu un gaižilas emaljas efeju stīgas mirdzināja arī valdnieka kaklarota un visos pirkstos samauktie gredzeni. Joršs piegāja tuvāk, un dienas gaisma apspīdēja arī viņu, uz mirkli lie­kot viņa stāvam izskatīties kā spoža oreola ieskautam. Joršs no­trauca no troņa pamatnes zirnekļu tīmekļus un izlasīja:

Te mūža miegā dus tas,

kurš nesis kroni un turējis zobenu.

Līdzās tronim un stalaktītiem slējās četras zelta kolonnas: arī tās rotāja gaišzils efeju ornaments, kas bija darināts tik izcilni un vijās augšup ap kolonnām tā, ka to varēja izmantot kā vītņu kāp­nes. Joršs atgāza galvu, — āra gaisma viņu apžilbināja, tomēr viņš paguva saskatīt papardēs ieaugušu alas atveri. Griestu caurumam vistuvākā kolonna pat bija apaugusi sūnām, un arī uz tās bija sadī­guši paparžu ceri, kuru sīkās lapas valgi mirdzēja.

—    Re, lietus pārstājis, — teica Melilots.

—    Te mēs varam tikt ārā, tie zelta stabi ir lietojami kā trepes, — apmierināts piebilda Pallādijs.

Arī Rite bija pienākusi tuvāk tronim, un dienas gaisma atvi­zēja viņas tumšajās acīs.

Kad Rite stāvēja tik cieši blakus, Jorša spēki vairojās un bailes atkāpās. Vai varbūt šo dīvaino varenības apziņu viņam iedvesa senatnes karalis? Joršs uzlūkoja tukšos, zirnekļu aizaustos acu do- buļus un jutās tā, it kā būtu sastapis ko tuvu un pazīstamu. Viņš nolaida roku uz zobena spala, taču tas nebija izkustināms no klints. Joršs mēģināja vilkt vēlreiz, — tagad ar abām rokām. Taču zobens nekustējās, likās, tas saaudzis ar klinti. Joršs brīdi domāja, tad iesmē­jās. Nu, protams, šis zobens taču bija paredzēts kādam elfam. Tieši tāpēc tas bija novietots tā, lai to varētu paņemt tikai un vienīgi elfs, tas, kurš zina, ka lietu apjoms ir atkarīgs no temperatūras, un prot to palielināt vai samazināt. Ja zobena asmeni atdzesēs, tas mazlietiņ sarausies, un ar to pietiks, lai ieroci varētu izvilkt no klints tikpat viegli, kā tas šai spraugā pirms daudziem gadsimtiem bija ievietots. Labi, ka Joršs, dzēsdams neskaitāmos jaundzimušā Erbrova izraisītos ugunsgrēkus, bija ievingrinājies samazināt kar­stumu. Viņš nolaida plaukstu uz zobena spala, aizvēra acis, sasal­dēja asmeni un izvilka to no klints. Asmens izslīdēja ārā viegli un padevīgi, senais ierocis iemirdzējās viņam rokās. Efeju rakstiem rotātais spals tik labi iegūla plaukstā, ka šķita, zobens izkalts tieši viņam. Bet varbūt kurš katrs elfs nemaz nebūtu spējis asmeni sa­saldēt. Varbūt šis zobens bija īpaši kaldināts visvarenākajam no elfiem. Pēdējam elfam. Joršam šķita, ka senatnes valdnieks viņu te gaidījis ilgus gadsimtus, lai varētu uzticēt šo zobenu.

Nu bailes bija pagaisušas bez pēdām. Taču nogurums bija pār­lieku spēcīgs, un Joršs apsēdās troņa pakājē, lai nogaidītu, kamēr beigs svilināt uguns, kas iemetusies pierē: zobena atdzesēšana nebija tik sāpīga kā cīņa ar Erbrova ugunsgrēkiem, tomēr vajadzēja labu brīdi, lai atgūtos. Beidzot Joršs piecēlās kājās un vēlreiz uzlūkoja karali. Tā kronis, kaklarota un gredzeni bija pazuduši. Joršs apjucis pievērsās abiem karavīriem, un tie vainīgi glūnēja caur pieri.

—    Man ir četri bērniņi, un viņam pieci… — sāka taisnoties Melilots.

—    Viņš tak ir miris, kam viņam vajag… Šim nav jādomā, kā pabarot sievu un bērnus… — piebalsoja Pallādijs.

—    Viņš nezina, kā ir, kad tu pārnāc mājās, bet ēdamā nav, un visi raud…

—    Ja to zeltu nepaņemsim mēs, paņems kāds cits…

—    Varbūt pat Tiesnesis. Visu vienmēr beigu beigās pievāc Ties­nesis…

Joršs uzmeta abiem iznīcinošu skatienu, taču nepaguva pavēlēt nolikt valdnieka rotas atpakaļ. Beidzot, tikuši cauri restēm un labi­rinta ejām, tuvojās Tiesneša karavīri. Kaut arī tie nezināja un nevarēja zināt, kā nolasāmas pareizā ceļa norādes, tie tomēr bija pārvarējuši visus šķēršļus, — karavīru bija tik daudz, ka tie varēja pārbaudīt visus tuneļu sazarojumus un atzarojumus, līdz īstais ceļš bija atrasts.