Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršam bija ievainota kāja, sens elfu zobens rokā, zirgs, nē, pa­reizāk, divi zirgi un loks ar vienu vienīgu bultu. Un kopā ar viņu bija Rite. Viņš bija spējis meiteni izglābt. Rite bija sveika un vesela! Rite bija kopā ar viņu! Palēnām atgriezās sāpes, ko bija izraisījusi karavīra nāve, —Joršs zināja, ka šīs sāpes viņu vairs nekad nepa­metīs. Taču viņš zināja arī to, ka cīnīsies atkal, ja vien vajadzēs aizstāvēt Riti, citus krietnus ļaudis, sevi pašu un savus bērnus, ja viņam tādi reiz būs.

Viņi pārjāja pār pļavu un šķērsoja kastaņu birzi. Zirgs aizvien vēl bija tepat. Joršs nebija to piesējis, — galu galā viņš jau pašā sākumā zirgam bija solījis nelietot iemauktus, seglus, pinekļus un tamlīdzīgas lietas. Un arī zirgs bija turējis solījumu un nekur tālu nebija aizklīdis. Saule jau rietēja. Gaiss kļuva vēsāks. Joršs sajuta kaut ko dīvainu kuņģī, — neko tādu viņš nebija jutis jau labi sen, precīzāk, jau trīspadsmit gadu. Viņa vēders bija sažņaudzies izsal­kuma krampjos. Jā, viņa liktenim mērenība bija sveša. Joršs, pietu­rēdamies pie ķēves, piesardzīgi nokāpa zemē. Brūce vēl asiņoja un stipri sāpēja, tomēr kauls nebija skarts un viņš spēja nostāvēt. Labi, ka savādais tērps bija šūts no vairākām auduma kārtām, — Joršs nodīrāja vienu un pārsēja ievainojumu. Tad salasīja pāris sauju kastaņu, ēda pats un cienāja Riti, kura bija palikusi sēžam ķēvei mugurā, lai pēc brīža atkal nevajadzētu nopūlēties ar rāpšanos augšā.

Joršs gribēja meitenei ko teikt. Viņš gribēja teikt, ka viņiem ir izdevies. Ka viņi ir bijuši stipri un vareni. Ka viņiem viss bijis un būs pa spēkam. Ka viņi ir dzīvi. Dzīvi un kopā. Un brīvi. Un vēl viņš gribēja pateikt, cik ļoti priecājas, ka Rite ir dzīva, ka viņa ir brīva, ka viņa ir kopā ar Joršu.

Taču neizprotamu iemeslu dēļ domas šaudījās pa prātu tik strauji un satraukti, ka Joršs nespēja notvert un izrunāt nevienu no tām. Domas skrēja, grūstījās, ķīvējās kā skaļas žagatas, un beigu beigās Joršs neviļus izrunāja vismazsvarīgāko no visām, — to, kuru ne­maz nebija gribējis izteikt skaļi.

—    Kroni gan būtu vajadzējis atstāt karalim.

—    Bet viņš taču bija miris, — Rite pārliecināti iebilda. — Patie­šām loti miris.

Joršs jutās arvien muļķīgāk. Kā gan tas iespējams: viņš Ritei gribēja pavēstīt tik daudz ko svarīgu, bet nezin kāpēc bija uzsācis nejēdzīgu sarunu par nesvarīgiem niekiem.

—    Saproti, tā bija rakstīts grāmatā, — viņš skaidroja. — Tur bija teikts: …zobenu lai satvert tas, kam karotāja liktenis lemts, bet mirdzošais kronis lai valdniekam tiek… Viņš bija valdnieks, tāpēc es domāju, ka kroni vajadzēja atstāt viņam.

—    Nu, tā jau nav liela bēda, — noteica Rite. — To visu var labot! Skaties!

Viņa ieslidināja roku savu netīro brunču milzīgajā kabatā, un jau pēc mirkļa Jorša acis apžilbināja saules stari, kas atspīdēja zila­jiem efejzariem rotātajā zelta kronī.

Joršs skatījās pavērtu muti.

—    Kroni paņēmi tu?

—    Nē, to paņēma Pallādijs, tas resnākais no abiem sargiem. Kad rāpāmies ārā no pazemes, viņš kāpa pirms manis, un man nebija grūti izvilkt kroni viņam no somas. Galu galā viņam pa­lika gredzeni, un ar tiem pilnīgi pietiks, lai uzturētu bērnus. Es zagt māku! Es varu nozagt visu, ko tik vajag! — viņa piebilda, lepni pasmaidīdama. — Bet, ja tu saki, ka tas kronis ir tik svarīgs, nā­kamreiz, kad būsim Daligarā, mēs varam to aiznest atpakaļ un atdot karalim. Saki, vai tas karalis atdzīvosies tāpat kā žurka vai paliks beigts uz visiem laikiem?

—    Paliks beigts.

Nosaukt šo sarunu par nejēdzīgu būtu pārāk maigi sacīts. Viņš taču pirmo reizi pa īstam sarunājas ar Riti! Kāpēc viņš saka to, ko nemaz nevēlas, bet nespēj pateikt to, ko vēlas? Joršs jutās kā pēdē­jais nelga, taču centās sevi mierināt: gan jau vēl būs laiks arī sa­prātīgākām sarunām. Vēlāk. Tagad bija jāsteidzas. Daligarā jau noteikti gatavojās dzīties viņiem pakaļ. Tāpēc jādodas prom, cik ātri vien iespējams.

Ķēvi sauca par Melni, — šo vārdu Joršs salasīja tās atmiņā, bet viņa paša zirgam vārda vēl nebija. Tas pārāk bieži bija mainījis saimniekus, katrs viņu bija dēvējis citādi, un neviens no vārdiem nebija aizķēries zirga prātā.

Vajadzēja izdomāt jaunu vārdu. Jaunu un trāpīgu vārdu, kas izteiktu pašu zirga būtību, līdzīgi kā sunim vispiemērotākais vārds bija Draugs. Joršs mēģināja iztēloties kaut ko, kas vienlaikus būtu ātrs un skaists. Gaismas uzplaiksnījums!

— Es tevi saukšu par Zibeni, — Joršs skaļi pavēstīja.

Rite, to dzirdēdama, nodomāja, ka Zibens ir vienkārši smiek­līgs vārds zirgam. Neko nejēdzīgāku nemaz nevarētu izdomāt. Zir­gus sauc par Bēri, Melni vai Dūkani, vai vienkārši par zirgu. Tomēr viņa savaldījās un neko neteica.

Toties zirgs ar jauno vārdu bija apmierināts, Joršs to juta skaid­rāk par skaidru.

Nu viņi devās atpakaļ uz Bāreņu namu, —Joršs, sēdēdams Zi­bens mugurā, bet Rite uz Melnes. Abi pa ceļam grauza neceptus kastaņus, cenzdamies nenobirdināt ne drupačiņu.