Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Migla noplaka, un skatieniem atklājās pakalna virsotne, kur vien­mērīgo vīnogulāju rindu rakstu izjauca vismaz ducis izdedzinātu joslu. Joršs apstulbis lūkojās uz šiem uguns postījumiem. Kresks, ievērojis Jorša neizpratni, paskaidroja, ka pūķim vakar vakarā no alus esot piemetušās žagas.

Divdesmita nodala

Kopš Rite bija zaudējusi mammu un tēti, viņa nebija turējusi rokās arī īstu ceptas vistas stilbu. Gaļas garša bija brīnišķīga un maiga, bet tīkamā smarža raisīja atmiņas: mamma gatavo ēdienu, tētis atgriežas no medībām. Pūķis, vistu cepot, nebija aizmirsis pievienot pat rozmarīnu! Rite nezināja, kā būtu labāk: ēst ātri, lai izsalkums drīzāk atkāptos, vai ēst lēnām pa sīkai šķiedriņai, pa mazai kripatiņai, lai garduma pietiktu ilgākam laikam.

Visur bija ļaužu bari. Un visi šie ļaudis bija noskranduši. No- skranduši un pārguruši. Daži varbūt arī slimi.

Joršs pūlējās visus sapulcināt vienkopus, lai varētu doties ceļā. Vajadzēja pasteigties. Agrāk vai vēlāk — bet drīzāk agrāk nekā vēlāk — no Daligaras ieradīsies kavalērija, un tad visi šie ļaudis ar ilgošanos atcerēsies, kā vergojuši lauku saimniecībās, un šīs vergu mokas tiem šķitīs laimīgais zelta laikmets, jo tas, kas notiks pēc karaspēka ierašanās, būs daudz, daudz briesmīgāk. Joršs bija ievainots un kliboja. Viņš velti pūlējās visus sasaukt. Likās, klibs ganu suns nekādi nespēj savaldīt aitu ganāmpulku. Tikko šķita, ka beidzot visi ir gatavi ceļam, kad izrādījās, ka jau atkal kāds ir pazudis, noklīdis, aizsteidzies noplūkt vēl vienu vīnogu ķekaru vai palūkot, vai mājas pieliekamajā patiešām vairs nav atrodams nedz kumosiņš maizes, nedz lāsīte alus.

Rite saprata: šie ļaudis izmisumā bija dzīvojuši pārāk ilgi, tie vairs nespēja cerēt uz izglābšanos. Tiem, kuri daudzus gadus nodzīvojuši badā un pārgurumā, doma par rītdienu ir grūti aptve­rama. Kas zina, vai tāda rītdiena maz pienāks. Visus spēkus pie­pilda domas par šeit un tagad. Kaut mazliet remdēt izsalkumu. Kaut mazliet atpūsties, pasēdēt uz vietas, jo arī tālais gājiens nogurdi­nās. Tie, kuri allaž klausījuši pavēlēm un saņēmuši pātagas cirtie­nus ikreiz, kad mēģinājuši ko darīt uz savu galvu, vairs nespēj rīkoties patstāvīgi, tie nespēj darīt neko, kas nav pavēlēts, — pat glābt savu dzīvību ne!

Turklāt visi bija pieraduši dzīvot mūžīgās bailēs, tāpēc Daliga- ras kavalērijas iespējamā uzbrukuma draudi nelikās nemaz tik briesmīgi: jo kas gan var būt šausmīgāks par ierastajām ikdienas šausmām, beztiesību un postu. Turklāt vairums uzskatīja, ka dali- garieši taču nenogalinās savus vergus, — kurš gan strādās, kad visi vergi būs izkauti? Tomēr viņi maldījās: ja visi tūdaļ nesteigsies meklēt glābiņu otrpus kalniem, gaidāms bija nevis vergu, bet mi­roņu liktenis. Viņi visi pavisam drīz pārvērtīsies par bezvārda līķiem, kam nav atvēlēta pat kapa vieta un kas pamesti dubļos par barību tārpiem, kraukļiem un žurkām. Tiesnesis nepieļaus, ka paliek dzīvs kaut viens no dumpiniekiem, kaut arī šie dumpinieki savu niknumu bija paguvuši vērst tikai pret grāfistei piederoša­jām vistām. Dzīvs nepaliks neviens.

Pārgurušie grūtdieņi neticēja, ka patiešām būtu iespējams no grāfistes aizbēgt, — bija skaidrāks par skaidru, ka tik tālam ceļam spēku nepietiks. Tad jau labāk tepat uz vietas vēl sagrabināt kādu nieku ēdamā, bet tad jau redzēs, lai notiek, kas notikdams. Un tie, kas mūždien kāvušies ar badu, tik viegli nepametīs vietu, kur ir cerības atrast vēl kādu kviešu graudu vai vīnogu, — katra ēdiena kripata šķita pietiekami svarīga, lai aizēnotu bailes no Daligaras jātniekiem.

Rite aizvēra acis. Aiz plakstiņiem viss iekrāsojās zils. Tagad jau bija saredzami atsevišķi viļņi, Rite dzirdēja arī to šalkoņu un re­dzēja baltus putnus, kas lidoja pretī apvārsnim. Tad viņa saskatīja liedagu un pazina cilvēku stāvus: lūk, sakumpusī večiņa, kas pat­laban rotaļājas ar Kalu, un, rau, vecais virs ar līko degunu, tas, kurš patlaban pārmeklē vīnogulājus. Viļņos šūpojās zvejas laiva, un no ūdens tīklus vilka Morons un Kresks. Viņiem bija lemts sasniegt jūru! Tātad Joršam bija pa spēkam vadīt viņus šai tālajā ceļā. Viņš pats to neapzinājās, taču acīmredzot viņam piemita kādas spējas, kas vēl nebija liktas lietā. Tas noteikti bija kaut kas tāds, ko Joršs pats uzskatīja par mazsvarīgu vai vismaz nevajadzīgu tik izšķirošā brīdī kā šis!

— Ko tu māki darīt? — Rite bez liekiem ievadvārdiem nopra­sīja, piesteigusies pie Jorša.