Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Elfs apjuka un tad pamazām sāka uzskaitīt savas prasmes. Vis­pirms viņš ieminējās, ka prot atdzīvināt knislīšus, un Ritei bija krietni jāsaņemas, lai nezaudētu drosmi un cerību… Par laimi, uzskaitījumu papildināja arī citas mākas. Iedegt uguni ar domu spēku. Atslēgt slēdzenes bez atslēgām. Sacelt spēcīgu vēju, kas pie­pūš ienaidnieku acis ar smiltīm, taču tas bija ļoti grūti, — Dali­garā viņš to bija darījis, brāzmas plosījās tikai dažas minūtes, taču pēc tam pagāja puse dienas, līdz viņš kaut cik atguva spēkus. Vēl viņš prata sadziedēt ievainojumus… nē, savas brūces nē, tikai citu… un vēl… atdzīvināt knišļus, bet to viņš laikam jau teica, vai ne? Žurkas arī… un vistas… vienreiz arī trusi… Bet pēdējo trīspa­dsmit gadu laikā viņš galvenokārt bija lasījis. Viņš ļoti labi prata lasīt. Viņš prata lasīt septiņās valodās, neskaitot savu dzimto elfu mēli… Trīspadsmit gadus viņš bija nodzīvojis bibliotēkā, kur gla­bājās neskaitāmas grāmatas… Visādas grāmatas. Arī par militāro taktiku un stratēģiju, tas nozīmē — par to, kā uzvarēt tais reizēs, kad satiekas divi karaspēki, bet šoreiz kaujas lauka vienā pusē stāvēs karaspēks, bet otrā bars skran… nē, par militāro stratēģiju nav vērts runāt. Vēl viņš bija lasījis grāmatas par astronomiju, alķīmiju, ballistiku, bioloģiju, kartogrāfiju, etimoloģiju, filoloģiju, filosofiju… par to, kā gatavot vīnogu ievārījumu… Un tad vēl visus tos stāstus un pastāstus. Kādus stāstus? Dažādus, tos viņš lasīja priekšā pūķim, nē, ne šim pūķim, citam, šī pūķa sencim, kamēr tas perēja… jā, pūķi perē… Mātīte? Nē, Joršs nezina gan, vai pūķis bija tēviņš vai mātīte, ar pūķiem grūti tikt skaidrībā šais lietās… Katrā ziņā, kad pūķis perē, viņa smadzenes vairs īsti ne­darbojas, jo perēšana ir ļoti nogurdinoša… Nē, pūķiem smadzenes neatrodas sēžamvietā, smadzenes ir galvā tāpat kā visiem citiem, vienkārši perēšanas laikā tās vairs tik labi nedarbojas… un tāpēc perējošo pūķi vajag izklaidēt, vajag kavēt tam laiku, stāstot muļ­ķīgas pasakas, piemēram, par pupiņu princesi… Kāda ir tā pasaka par pupiņu princesi?… Nu, reiz sensenos laikos dzīvoja nelaimīga karaliene, kurai nebija bērnu. Karaliene gauži bēdājās un skuma, jo viņas dzīve aizritēja dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša, ziemu pēc ziemas, bet viņai joprojām nebija bērniņa, ko auklēt šūpulī…

Visapkārt bija iestājies pilnīgs klusums. Pat tie, kuri bija atra­duši ko graužamu, vairs nekustināja žokļus. Arī Rite bija aizmir­susi visu, viņa pat nebija pabeigusi skrubināt savu vistas stilbiņu, visa pasaule bija pagaisusi, kamēr viņa klausījās Jorša stāstā. Šķita, viss pārējais — arī Daligaras kavalērija, kas varbūt jau ir pavisam tuvu — nav tik svarīgs kā neizmērojamās skumjas, kas nospieda nelaimīgo karalieni un bija ieplūdušas arī Rites sirdī.

Joršs pieklusa un apjucis uzlūkoja Riti.

—    Stāsti tālāk! — viņa pieprasīja.

—     Kas bija pēc tam? — kāda balss jautāja.

—    Vai karaliene tika pie bērna?

Nu visi, kas bija dzirdējuši pasakas sākumu, atstāstīja to pārē­jiem, kas to bija nokavējuši un tikko bija piesteigušies pie klau­sītāju pūļa.

Joršs labu brīdi apjucis vēroja gaidās sastingušos ļaudis, tad at­sāka stāstīt.