Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Aiziet! — viņa pēdējoreiz uzkliedza pūķim un elfam. Tad pagriezās un uzlūkoja savu nožēlojamo karapulku, kas pamazām izklīda lietū. Viņa gribēja kāpt mugurā Melnei, lai visus vieglāk sapulcētu kopā, taču trīs bērneļi, kas sēdēja seglos, sargāja savu vietu tik nikni, ka nocelt viņus lejā nebija iespējams. Rite zināja, ka visiem jāturas cieši kopā, — vienīgi tā viņi var cerēt uz izdoša­nos, turpretī izklīdušiem pa klajumu viņiem draud droša nāve.

Rite, slīdēdama un klupdama dubļos, skraidīja no viena pie otra.

—    Reiz sensenos laikos, — cik skaļi vien spēdams, iesaucās Joršs. Viņa aizsmakusi, tomēr spēcīgā balss pārskanēja šņukstus un vai­manas. — Reiz sensenos laikos kopā bija sanācis varoņu pulks, un visi šie varoņi… agrāk… bija bijuši vergi. Reiz bija vergu tauta, kura sapulcējās kopā un nolēma… nolēma iet prom… un kļūt par brīvu tautu. Un tāpēc… lai kļūtu par brīvu tautu… viņi devās uz jūru…

Joršs uzsāka garu un brīnišķīgu pasaku. Viņš izgudroja varoņu vārdus un karaspēkus, citu pēc cita aprakstīja ikvienu no bijušo vergu cilts ļaudīm, un ikviens no klausītājiem šai stāstā pazina sevi, — kaut arī ar citādu vārdu un citādu likteni. Bailes pama­zām sarāvās mazumā. Nogurums atslābināja žņaugus, ko bija ap­vij is ap kājām un prātiem.

Lietus piestāja. Sacēlās viegls vējš un izkliedēja mākoņus. Mē­ness gaisma apspīdēja līdzenumu un Arstridas aizu, aiz kuras bija brīvība un jūra. Lupatlašu cilts sastājās ciešāk un devās uz priekšu.

— Reiz dzīvoja vergu tauta, kas kļuva par brīvu tautu, šķērso­jot jūru un tuksnesi… un šauru kalnu aizu… Sekojiet Ritei! Turie­ties cieši kopā un ejiet uz aizu. Rite zina ceļu, viņa te kādreiz dzīvoja. Ejiet, bet mēs ar pūķi jūs sargāsim. Turieties kopā un se­kojiet Ritei!

Ritei steigšus vajadzēja izdomāt, kā kļūt vieglāk saskatāmai blā­vajā mēness gaismā, citādi pustumsā daudzi pārskatījās un jauca viņu ar Kalu. Lielajā brunču kabatā aizvien vēl glabājās karaļa kro­nis. Rite to uzlika galvā. Mēness apspīdēts, kronis spoži iemirdzējās.

Tai pašā mirklī sakustējās arī kavalērija. Sākās uzbrukums. Joršs izvilka zobenu. Zibens bija pārguris: tas bija gan soļojis, gan aulek­šojis visu dienu, pēc tam visu nakti un pēc tam vēl veselu dienu. Tomēr arī zirgs sapurinājās un sakopoja spēkus. Tas saslējās pakaļ­kājās. Rite redzēja, ka Jorša zobens mēness gaismā mirdz tikpat spoži kā viņas kronis.

Kādu mirkli šķita, ka mēness stari sastindzinājuši laiku, pār­vērtuši pasauli dīvaini kristāldzidrā un nekustīgā ainā, kur saplū­duši sapņi un īstenība, — bet jau nākamajā mirklī kristāls sabirza lauskās.

Erbrovs beidzot bija nolēmis iejaukties.

Atskanēja dārdošs rēciens.

Žilbinoša liesmu mēle pāršķēla tumsu, iztvaicējot šķidros dub­ļus un liekot uzvirpuļot tvaiku mutuļiem.

Kavalērija neizlēmīgi apstājās. Lupatlašu armāda atguva drosmi. Starp viņiem un Daligaras kareivju šķēpiem mirdzēja varena karavadoņa spožais zobens un pūķa kvēlošās uguns mēles. Bet sir­dīs un prātos visiem bija iemājojis stāsts par vergu tautu, kas sķēr- soja puspasaules, lai kļūtu par brīvu cilvēku tautu, un šai ceļā tā bija kļuvusi par varoņu cilti. Acu priekšā, tur, kurp veda viņu ceļš, tikpat spoži kā karavadoņa zobens mirdzēja mazās karalienes kronis.

Kresks un Morons, bruņojušies smagajām rungām, nostājās Joršam katrs pie sava sāna. Arī vīri, kas bija izbēguši no spaidu dar­biem dzelzsrūdas raktuvēs, stājās līdzās Joršam. Abi grāvrači, kas vēl nesen bija kalpojuši par "brīvprātīgajiem Daligaras grāfistes rūdas racējiem" un no uzspiestās brīvprātības bija aizbēguši ar visiem kapļiem, tagad satvēra tos stingrāk, gatavodamies cīņai. Arī mežcirtējs jeb "brīvprātīgais kokmateriālu sagādātājs", kurš tāpat kā abi pārējie bija pastrādājis divus smagus noziegumus "neatļauti pametis darba vietu" un "piesavinājies darba instrumen­tus", tagad bija gatavs šo aso darba instrumentu laist lietā pret daligariešu armiju. Visi vīri, sievietes, kam nebija mazu bērnu, un lielākie pusaudži sapulcējās ap Joršu, kurš ne mirkli nebija pārtrau­cis pasaku. Tagad viņš stāstīja par divu lielceļa laupītāju, Pintrora un Farnuča, varonīgajām gaitām, kas tos padarīja par godājamiem virsniekiem; Joršs stāstīja arī par Prartu, kas bija ieradies no meža biežņas ar savu maģisko cirvi aiz jostas, un par Brašajiem Racējiem, kas bija atmodušies no burvju miega…

Gluži kā putnu pulks pret viņiem traucās pirmā bultu krusa, taču pūķis bija nostājies viņiem priekšā un visi nāvējošie asumi atsprāga sāņus, atsitušies pret cietajām un izturīgajām muguras zvīņām.

— Mums izdosies! — Rite laimīga iesaucās.

"Cik ilgi mēs noturēsimies?" klusībā minēja Joršs.