Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Rīts uzausa salts, miglains un zilgani bāls. Joršs drebēja. Viņam vairs nebija spēka turēties pretī pārgurumam, aukstumam un ievai­nojuma sāpēm. Bet tas nebija visbriesmīgākais.

Viņš bija zaudējis Erbrovu, un šīs sāpes nospieda kā klintsbluķis.

Erbrovs bija viņa brālis, viņa ģimene.

Šķita, ka nāvei ir lemti visi, ko Joršs jelkad mīlējis vai kas mīlē­juši viņu. Tie visi jau bija miruši.

Visi, izņemot Riti.

Rite bija dzīva. Vajadzēja ik mirkli domās turēties pie Rites, vajadzēja domāt par viņas elpu, par viņas smaidu, tad mokošā sāpju cilpa atlaidās vaļīgāk un ļāva ievilkt plaušās gaisu.

Pēc kalnu nogruvuma, kas bija aizsprostojis ieeju aizā, visi bēgļi sakrita zemē kur kurais, lai nosnaustos un pārlaistu atlikušo nakts daļu. Daudzi, meklēdami siltumu, spiedās cits pie cita un drūzmē­jās pie pāris ugunskuriem, ko bija izdevies sakurt.

Joršam šī nakts bija vien nebeidzama izmisuma straume. Ik mirkli viņš cerēja atkal ieraudzīt zaļos spārnus, apžilbt, redzot spil­gtās liesmas. Tā taču nevarēja būt patiesība, — Erbrovs tikai jokoja, izlikās, gribēja piemānīt savus pretiniekus. Bet varbūt daligarieši viņu ievainotu bija saņēmuši gūstā. Varbūt tie bija saslēguši pūķi ķēdēs un tagad vedīs uz Daligaru, kur ieslodzīs pazemes cietumā. Tad viņš, Joršs, ņems savu zobenu un dosies Erbrovu atbrīvot, viņš stāsies pretī visai Daligaras armijai, un, kad pūķis atkal būs brīvs, viņi abi aizbēgs, uzlidojot augstu mākoņos.

Un tomēr, arī mānīdams sevi ar šīm cerībām, Joršs zināja pa­tiesību. Daļa viņa prāta turpināja stāstīt mierinošas pasaciņas, bet otra apzinājās, kas noticis. Jorša prāts Erbrova klātbūtni un esamību spēja uztvert tikpat viegli kā viņa acis spēja to saredzēt vai deguns saost. Joršs zināja, ka Erbrovs ir miris. Tur, kur agrāk bija apjausma par pūķi, tagad bija atlicis vien ledains un melns neesamības caurums.

Bija pārlieku sāpīgi apzināties, ka tagad viņš dzīvo pasaulē, kurā pūķu vairs nav, pasaulē, kurā vairs nav Erbrova, pasaulē, kurā neviens pūķis vairs nekad neizdēs nevienu olu.

Pārdomādams pēdējo dienu notikumus, Joršs piepeši apjēdza kādu patiesību, kas bija stindzinoša kā ledaina ūdens šalts: viņš bija pieradis uzskatīt Erbrovu par savu vecāko brāli, jo pūķis, lik­dams lietā savas daudzslāņainās, mantojumā saņemtās atmiņas, pirmajā personā runāja par notikumiem, kas bija risinājušies pirms daudziem gadiem un gadsimtiem, un šo gudro un viszinīgo runu dēļ Joršs bija pavisam aizmirsis, ka Erbrovs pats šai pasaulē nav paguvis nodzīvot pat divus mēnešus. Viņa dzīve bija strauja kā meteorīta uzliesmojums. Joršs atcerējās, ka "erbrov" senelfu valodā nozīmē "komēta".

Rite raudāja ilgi. Arī viņai, tāpat kā savulaik viņas mātei, izmi­suma un bēdu brīžos no acīm lāsoja šķidrums. Rites deguns bija pietūcis, sarkans un puņķains, acis piesārtušas, bet plakstiņi kļu­vuši tik biezi, it kā viņa nebūtu gulējusi veselu mūžību. Joršam šādas skumju izpausmes joprojām šķita gaužām dīvainas, — cil­vēku raudāšana bija tik neērta un nehigiēniska, taču vienlaikus viņam bija žēl, ka viņš nevar izraudāties kopā ar Riti.

Viss notikušais bija briesmīgs, bet, it kā ar piedzīvotajām šaus­mām un bēdām vēl nepietiktu, izrādījās, ka Joršam tagad jāuzņe­mas jauni pienākumi un jānogalina dzīvas būtnes.

Tikko rītausma bija izgaismojusi pasauli, visi apjēdza, ka grūtī­bas vēl nav galā. Ēdamā nebija, toties izsalkums bija neaptverams. Viss, kas bija paķerts līdzi no dzīrēm Bāreņu namā, jau sen bija apēsts. Bet šaurajā aizā nekā ēdama nebija. Tikai foreles. Dogona šeit bija zivju pilna. To sudrabainās zvīņas kārdinoši vizēja upes viļ­ņos. Joršam bija šaujamloks un viena bulta. Taču neviens neuz­drošinājās lūgt, lai viņš tos vērš pret zivīm. Pienāca brīdis, kad Joršs pats vairs ilgāk nespēja paciest visu šo nabaga ļaužu mokošo izsalkumu. Dzīve un nāve ir cieši savijušās, reiz bija teicis Erbrovs.

Dažu dzīve ir savīta ar citu nāvi. Neviens viņam šos vārdus ne­kad vairs neteiks. Nekad vairs. Viņš nekad vairs nedzirdēs, kā Erbrovs pa miegam krāc. Nekad vairs neredzēs, kā elpa cilā tā vare­nās krūtis. Nekad vairs. Nekad. Lai ko Joršs darītu, viņa prātā du­nēja sāpju ritms: nekad vairs, nekad. Nekad vairs. Nekad.