Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Debesis noskaidrojās pavisam. Mākoņi izklīda. Kļuva aukstāks. Mēness lēja gaismu pār spocīgajām Arstridas atliekām un sudra­baini vizošo upes līkumu. Turpat aiz ciema bija ieeja šaurajā aizā: vienu tās sienu veidoja stāvas klintis, bet otra bija slīpa un nolaidena, to sedza smaga un lietus piesūkusies zemes kārta un tā bija apaugusi milzīgiem, daudzus gadsimtus pieredzējušiem ozoliem, kas savas saknes bija apvijuši ap nogāzes granīta bluķiem.

Bēgļi cits pēc cita iegāja aizā, — tos sargāja mazais skrandaiņu karapulks, Jorša zibošais zobens un jo sevišķi draudīgais pūķa stāvs. Iedama cauri ciemam, Rite uzlūkoja krāsmatas, kas bija atlikušas no viņas mājas. Acīs saskrēja asaras, viņa pārslidināja plaukstu apdegušas sienas atliekām, — nekas daudz vairāk te nebija sagla­bājies. Rite atcerējās, kā pirms diviem gadiem daligarieši viņu ar varu bija vilkuši prom no šejienes, lai vestu uz bāreņu patversmi, un viņa bija iezīmējusi atpakaļceļu ar maziem, baltiem, apaļiem olīšiem. Kopš tās dienas viņa ne reizi vairs nebija raudājusi. Viņu suns Draugs bija pūlējies meiteni aizstāvēt no Daligaras iebru­cējiem, taču tam iespēra zirgs, smagi savainojot Drauga ķepu. Visos sapņos, kad Rite redzēja Arstridu, viņai pretī klibodams izskrēja Draugs. Tagad viņa raudzījās apkārt, cerēdama, ka Draugs palicis tepat un gaidījis viņu, taču droši vien šīs cerības bija nepiepildā­mas, jo neviens suns nevar gaidīt daudzus gadus. Klibojošais suņa stāvs neparādījās. Ritei acīs bija sakāpušas asaras, taču neviena no tām nenoritēja pār vaigiem: viņa kā parasti tās iedzina atpakaļ — dziļi, dziļi.

Vajadzēja iet tālāk.

Rite atskatījās. Nu jau visi skrandaiņi bija patvērušies aizas dro­šībā. Gājienu noslēdza viņu pašu varonīgie cīnītāji un Joršs, bet aizas ieejai priekšā bija nostājies pūķis. Cik ilgi viņš spēs to nosar­gāt? Tikko Erbrovs pakāpsies nost, jātnieki uzbruks, un tās būs bei­gas. Daligaras kavalērija pēc tālā ceļa bija labi atpūtusies. Bet viņi gāja jau kopš agra rīta. Daži jau tagad sakņupa dubļos, nespēdami iet tālāk. Neviens stāsts, neviena pasaka vairs nespētu apmānīt nogurumu un dot jaunus spēkus tālākajam gājienam. Mazākie bērni, nosaluši un izbadējušies, činkstēja. Arī Melne no pārguruma tik tikko turējās kājās. Zibens bija apstājies.

Un tad pūķis pacēlās gaisā.

Viņa spārni iepletās. Brīnišķīgie smaragdzaļo vijumu raksti iezvīļojās mēness staros.

Viņš bija dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Dižens.

Gaisā uzlidoja arī bultu spiets, un pat neskaidrajā gaišās nakts pustumsā Rite spēja saskatīt, ka pūķa plāno zvīņu segtajās krūtīs cita pēc cita atveras brūces un no tām sāk ritēt asinis. Gluži kā sapnī Rite dzirdēja garu un stindzinošu kliedzienu "Nēēēēēēēēē!" Izmisīgais un veltīgais Jorša lūgums noklusa tumsā. Tad nakti pār­šķēla pēdējie liesmu viļņi. Tie saplosīja tumsu un vēlās pār nokalni. Uzliesmoja pat salijušie ozoli. To pārogļotie sakņu pirksti atlaidās no granīta bluķiem. Liesmu laizītie stumbri un apsvilušie akmeņi sāka slīdēt lejup, raudami līdzi zemes un dubļu kārtu. Pūķis ar visu sava auguma spēku un svaru triecās pret lielākajiem klintsbluķiem, kas balstīja kalna sānus. Lai izkustinātu šo pārmērīgo smagumu, viņam bija jānoturas lidojumā un atkal jāpavērš pret uzbrucējiem vēders un krūtis, kurās dzēlās aizvien jaunas un jaunas bultas.

Tad lejup pa nogāzi sāka velties zemes, dubļu, akmeņu un uguns lavīna. Ar baismu troksni tā iegāzās aizas mutē. Klintsbluķi un dubļi, dubļi un klintsbluķi, salauzīti un liesmojoši koku stumbri, atkal dubļi un akmeņi, tas viss kārtu kārtām vēlās priekšā aizas ieejai.

Visi kalna sāni nobruka, uz mūžīgiem laikiem nošķirdami Ar­stridas kalnu pāreju no Daligaras.

Pūķa spārni noplandlja pēdējo reizi. Tad Erbrovs krita un no­zuda viņpus paša uzbūvētās un nepārvaramās akmens, zemes, dubļu un koku sienas, kas tagad droši sargāja bēgļus.

Rite aizvēra acis. Viss kļuva zils, pret sīkos vilnīšos ņirbošās jūras krastu iezīmējās cilvēku stāvi. Tur bija viņi visi.

Kā viņa to nebija pamanījusi agrāk? Nekur neredzēja smaragd­zaļos spārnus!

Viņas vīzijās par jūras piekrasti pūķa nekad nebija.

Viņi visi izglābsies. Izglābsies tāpēc, ka pūķis bija miris, lai viņi izglābtos.

Rite pazina pūķi tikai pusi dienas. Viņi bija pārmijuši vien dažas ne pārāk laipnas frāzes. Taču bez pūķa viņu sapnis par brīvību ne­būtu nekas vairāk par neprāta murgiem.

Divus gadus zaļie, plandošie spārni Riti bija mierinājuši izmi­sumā.

Rite sāka raudāt un raudāja ilgi, viņas elsas pievienojās Jorša sāpju šņukstiem.

Divdesmit otra nodaļa

Mēness staroja pār pasauli. Vēss vējiņš tīkami dzisināja pieri un sānus.

Galvassāpes bija pārgājušas, — Erbrovs atkal spēja lidot.

Beidzot viņš varēja doties prom. Pacelties stāvus gaisā un pa­griezt bīstamajiem strēlniekiem muguru.