Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Tu maldies. Tas notika trešās rūnu dinastijas piektajā gad­simtā, — izlaboja pūķis. — Turklāt tas notika vasarā. Sausā un karstā vasarā, kad pietika ar šķaudienu, lai aizdedzinātu izkaltušo stepes zāli. Taču tagad ir rudens beigas. Redzi to brūngano putru zemē starp zāles stiebriem? To sauc par dubļiem. Par d-u-b-ļ-l-e-m. Dubļiem piemīt daudzas un dažādas īpašības, bet viena no sva­rīgākajām ir ugunsizturība, un tas nozīmē, ka dubļi nedeg. Saproti, tos nemaz nevar aizdedzināt! Ja nesāksies lietus, es, protams, varu nosvilināt to reto zāli, taču nedomāju, ka tas radīs vajadzīgo iespaidu.

Joršs un Erbrovs klusēdami raudzījās viens uz otru. Satumsa nakts, un sāka sijāt smalks lietutiņš.

Rite aizvēra acis: visu piepildīja zilā krāsa. Jūras krastā viņa sa­skatīja veselu pulku sīku figūriņu: tur bija Joršs, Kala, Kresks, Mo­rons, tas garais, greizais vīrs un tā sīkā, klibā sievele… Tur bija visi. Tātad viņiem izdosies izglābties. Visiem izdosies!

Joršam un Erbrovam bija pa spēkam aizvadīt viņus līdz glā­biņam, viņi tikai nezināja, kā tas izdarāms. Vajadzēja rīkoties ar steigu. Izmisums lodāja starp ļaudīm kā čūska starp baiļu sastindzi­nātām pelēm, un gluži kā čūska tas varēja aprīt visus un ikvienu. Skanēja raudas, kliedzieni, lāsti, — kuru katru brīdi varēja sāk­ties bēgšana, ļaudis paklīdīs līdzenumā kur kurais, kļūstot par vieglu upuri Daligaras jātniekiem. Tie nogrābs bēgļus tāpat, kā plēsīgi putni sagrābj nagos vardes.

Rite rāmi ierunājās: — Tu proti lidot, — viņa teica pūķim. — Li­dot un spļaut ugunis. Bet tev ir neuzvarams zobens. Jūs noteikti tiksiet galā,

— Viņa zobens nav neuzvarams. Un, lai gan es negribu, ka mani uzskata par pedantu, kas pārlieku daudz vērības pievērš nebūtis­kiem sīkumiem, man tomēr jāatzīst, ka neviens no mums diviem nav neievainojams. Viņš patiesībā jau ir ievainots, bet manas priekšapakšējās zvīņas, nu, tās uz vēdera un krūtīm, ir… kā lai saka… mazliet par plānu, lai atvairītu bultas. Uguns arī nerodas no zila gaisa. Es spļauju liesmas, ko saražo liesmrades dziedzeri, bet to spējas arī nav neizsmeļamas. Turklāt, tā kā man bija piemetušās… ēē…

—    Dzēruma žagas? — vajadzīgos vārdus izpalīdzīgi piedāvāja Rite.

—    Teiksim, ka es vienkārši neesmu labākajā formā, — atbil­dēja pūķis. — Un tas nozīmē, ka es varu pārvērst oglēs vienu vai divus jātniekus, bet ar piebildi, ka šiem jāstāv uz vietas un jāļauj man brīvi rīkoties. Taču, kad divi no viņiem būs pārogļoti, pārējie neapšaubāmi liks saprast, ka viņiem šādas izpriecas neiet pie dūšas.

—    Varbūt tu varētu viņus aizbiedēt? — ierosināja Rite. — Viņi taču nezina, ka tu esi… ka tu esi… iztukšots?

—    Novārdzināts.

—    Nezina, ka tu esi novārdzināts. Tāpēc, kamēr tu nevienu vēl nebūsi izcepis, visi domās, ka cepšanai tu esi izvēlējies tieši viņu, un turēsies pa gabalu. Paklausieties, tas taču tiešām ir labs plāns. Lai pūķis novērš viņu uzmanību un aizbaida vairāk uz to pusi, bet mēs pa to laiku iebēgsim aizā. Kāds noteikti uzbruks, taču ne visi reizē, un ar atsevišķiem uzbrucējiem Joršs viegli tiks galā. Es re­dzēju, kā viņš cīnījās Daligarā.

—    Un ko tālāk? Es taču nevaru mūžīgi novērst viņu uzmanību. Agrāk vai vēlāk arī viņi iekļūs aizā. Un tur priekšā ir ūdenskri­tums. Jūs paši zināt, ka šīs aizas galā ir ūdenskritums, ko pārvarēt nav iespējams. Vai tad esat to aizmirsuši? Ne velti to sauc par Dogonas Biedu. Bet kāpnes uz bibliotēku ir nopostījusi lavīna, mēs to redzējām, kad lidojām tur pāri.

—    Ūdenskritums noteikti ir pārvarams. Arstridas iemītnieki taču tika viņā pusē kalniem. Tātad tiksim arī mēs.

—    Labi, — teica pūķis. — Bet, ja aizai cauri tiks viss šis pūlis, tikpat labi to pārvarēs arī karaspēks. Un tad jūs visus apkaus nevis šeit, bet jūras krastā.

Iestājās ilgs klusums. Rite sajuta nelāgu žņaudzēju pakrūtē, — šoreiz tas nebija izsalkums, Šoreiz tās bija bailes. Viņa bija iemācī­jusies paļauties uz savām vīzijām, taču zināja, ka tās var būt nepil­nīgas. Varbūt viņi visi patiešām sasniegs zilos jūras ūdeņus tieši tā, kā viņa redz savā nomoda sapnī, bet pēc tam ieradīsies Tiesneša kareivji un zilie ūdeņi pārvērtīsies sārtos vai tumši sarkanos. Rite sapurinājās. Nē, jūra bija zila un tāda palika. Tā dzidra un rāma dzirkstīja saulē.

—    Mēs aizai cauri tiksim, bet viņi ne! — viņa pārliecināti iesau­cās. — Tāpēc, ka mēs esam gudri, bet viņi ir dumji. Tāpēc, ka mēs bēgam, lai glābtu savu dzīvību, bēgam, lai izdzīvotu, bet viņi tikai izpilda pavēles. Gan jau mums iešausies prātā kas tāds, ko viņi nezina. Mums izdosies. Es to zinu. Viņiem ir smagas bruņas un ap­metņi, kas salijuši traucē kustības, bet mums tādu smagu drānu nav. Mums jādodas uz priekšu! Aiziet! Viņu zirgiem kājas dubļos slīd vairāk nekā mums! Aiziet! Tūlīt pat!

—    Tiešām? — neticīgi pārjautāja Kala, kas caurcaurēm izmir­kuši sēdēja dubļos, jo viņai tikko bija paslīdējusi kāja. — Vai tiešām viņiem lietus traucē vēl vairāk nekā mums? Tiešām? Tad jau mēs vēl neesam pagalam? Mēs vēl varam izglābties?…

Rite viņai neatbildēja.