Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Viņš ierunājās skaļāk un, pasaku nepārtraukdams, uzmanīgi pa­raudzījās apkārt: visi bija sapulcējušies pļavā un kāri tvēra katru vārdu. Joršam pat izdevās visus saskaitīt, neapraujot pasakas ritējumu, — ļaužu skaitīšana visnotaļ labi iederējās tai vietā, kur karaliene nokļūst pupiņu laukā un sāk tās ēst, citu pēc citas uzskai­tot. Patiešām neviena netrūka. Varēja doties ceļā. Līdz Arstridai bija vienas dienas gājiens. Ceļa malā netrūkst strautu, kur remdēt slāpes. Un pagaidām visiem bija pilni vēderi. Varbūt tiešām iz­dosies. Nepārtraukdams savu nebeidzami garo pasaku, Joršs pa­modināja Erbrovu, kurš atkal bija iesnaudies, uzsēdināja divus mazākos bērnus uz Melnes, bet pats kāpa mugurā Zibenim, jo ievainotā kāja sāpēja un asiņoja tik ļoti, ka paiet viņš vairs ne­spēja. Zirgā Joršs uzsēdās ačgārni — ar muguru pret ceļu un ar seju pret noskrandušo pasakas klausītāju pūli. Beidzot visi sakustējās. Gājēju virteni noslēdza Erbrovs. Pūķis nebeidza vien kurnēt par to, kā uz katra soļa viņa mokošās galvassāpes papildinot asas sāpes pakaļkājās, par briesmīgo lauzēju mugurā nemaz nerunājot, tomēr pat viņš burkšķēja klusītēm, lai nezustu ne vārds no Jorša stāstītā. Pasaka bija nebeidzami gara: ikreiz, kad šķita, ka stāstī­jums tuvojas laimīgajām beigām, Joršs iepina aizvien jaunus satri­cinošus notikumus — atkal tika nolaupīti bērni, pazudušie pēc ilgiem atšķirtības gadiem cits citu sastapa un pazina, tika pastrā­dātas vēl briesmīgākas ļaundarības, notika jaunas divkaujas… un tā bez gala. Saule uzkāpa augstu debesīs. Dubļi vairs nebija tik dziļi. Kājas piekusa arvien vairāk. Ar katru soli auga vēlēšanās apsēs­ties ceļmalā un atvilkt elpu. Mazākie bērni uz maiņām kāpa mu­gurā Melnei, taču seglos pietika vietas tikai diviem, pārējiem bija jāiet pašiem. Jorša balss bija piesmakusi, taču viņš turpināja stāstīt. Daži klaidoņi no ķešas bija izvilkuši stabules un tagad līksmiem treļļiem vai sēriem meldiņiem papildināja zīmīgākās stāstījuma vietas. Sevišķi iespaidīgi stabules ieskanējās tad, kad pupiņu prin­cese sapulcināja savus pavalstniekus un tic visi devās ceļā, lai pa­glābtos no orku uzbrukuma, —Joršs tostarp pat varēja nokāpt no zirga un padzerties. Kad viņš atsāka stāstījumu, pasakas notikumi pārsteidzošā kārtā sāka atgādināt vēstījumu par viņiem pašiem. Arī pasakā vesels pūlis laimīgākas dzīves meklētāju bija devies ceļā, un bija zināms, ka tie varēs izglābties no nāves vienīgi tad, ja turpinās ceļu par spīti nogurumam. Rite aizgrābta klausījās stāstā par šo ļaužu izmisumu, par viņu cerībām, par viņu bailēm, par viņu drosmi un juta, kā viņā pašā pieaug mežonīga griba nepadoties un par spīti visam turpināt ceļu soli pa solim, neapstāties, līdz šis ceļš aizvedīs pie izsapņotā mērķa — pie jūras. Rite palūkojās apkārt: arī no citu sejām bija pazudis nogurums, to bija aizskalojis stāsts, kas sildīja sirdis kā vissiltākā pavarda uguns. Pārguris izskatījās vienīgi Joršs, — viņa balss bija kļuvusi sēcoša, bet rokas vieglītēm trīcēja. Saule sāka laisties lejup rietumu pamalē, pavisam drīz tā pazudīs aiz Tumšajiem kalniem, aiz Ēnas kalniem.

Kad pēdējais ceļa līkums bija palicis aiz muguras un skatieniem atklājās izpostītā Arstrida ciema paliekas, visi beidzot saprata, kāpēc Daligaras kavalērija viņus joprojām nebija panākusi: jātnieki jau bija viņiem priekšā, tie bija apmetuši līkumu, pirmie sasnieguši Arstridu un tagad aizšķērsoja ieeju kalnu aizā.

Divdesmit pirmā nodaļa

Joršu pārņēma šausmas: viņš, stāstīdams savu nebeidzamo stāstu, visus soli pa solim bija vedis pretī iznīcībai un nāvei.

Viņš satriekts nolūkojās, kā pēdējie saules stari atspīd kareivju

bruņās. >

Joršs savu grūtdieņu pulku bija atvedis uz slaktiņu. Starp dau­dzām izmisīgajām un prātu stindzinošajām domām visspēcīgākā bija vēlēšanās atteikties no izvēles, atteikties no nepieciešamības izlemt arī citu vietā. Kaut jel kāds atnāktu un sacītu: "Neraizējies, puis, es visu nokārtošu, gan viss būs labi."

Joršs klusēja. Ari pārējie bija apstājušies. Pūķis panāca virte­nes priekšgalu un nogādāja savus klusos vaidus par paura un kāju sāpēm līdz pat Zibenim un Melnei. Saule itin kā mirkli sastinga pie Tumšo kalnu virsotnēm, garas ēnas izstiepās pār zemi, bet tad visu aprija mākoņi.

—    Kādi tagad ir tavi plāni? — Erbrovs drūmi apvaicājās.

—    Varbūt tev pašam ir kāda ideja? — cerīgi jautāja Joršs.

—    Es iešu pa labi, tu pa kreisi, tā mēs viņus aplenksim un no­spiedīsim, — mēģināja jokot pūķis.

—    Karā pret troļļiem kāds pūķis aizdedzināja pļavas zāli, un kauja nemaz nenotika. Ja nemaldos, tas notika otrās rūnu dinas­tijas ceturtajā gadsimtā.