Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Galu galā nebija nekādas jēgas te palikt: agrāk vai vēlāk kara­vīri tik un tā šo plukatu baru apkaus. Tad jau labāk lai tas notiek agrāk nekā vēlāk, jo nāves gaidīšana bieži ir mokošāka par pašu nāvi un atlikta nāves sprieduma izpilde ir visbriesmīgākā nežēlība.

Viņš taču bija pūķis. Pūķis! Viņš atgriezīsies bibliotēkā un dzī­vos tur daudzus gadu simteņus, palaikam izmezdams līkumu līdz jūrai, lai pamedītu delfīnus un kaijas. Tieši tāpēc, ka viņš ir pūķis. Kad arī viņam, kā jau visiem pūķiem, pienāks laiks perēt, viņš ieslēg­sies savā brīnišķīgajā bibliotēkā, kur būs pa pilnam zelta pupu, sārtu greipfrūtu un lielisku pasaku grāmatu, kas viņu priecēs līdz pat brīdim, kad pasaulē nāks viņa pēctecis, kurš atkal, būdams pūķis, gadsimtiem ilgi medīs delfīnus un kaijas, un tā tas turpinā­sies mūžīgi.

Jo viņš, Erbrovs, ir pūķis, bet šie bēgji nav nekas vairāk par nožēlojamiem un noskrandušiem cilvēkiem. Kad viņš pacelsies spārnos un pagriezīs strēlniekiem muguru, lai atgrieztos bibliotēkā, viņš būs spiests lidot pāri Joršam, Ritei un pārējiem, — būs spiests uzmest tiem pēdējo skatienu. Neko darīt! Ar to jāsamierinās.

Kopš laiku gala vientulība ir bijusi visu pūķu liktenis, bet node­vību pūķu cilts allaž uzskatījusi par mazāko ļaunumu, par pacie- šamu un apstākļu uzspiestu rīcību. Tam, kurš ir piedzimis kā pūķis, nav pienākuma būt uzticīgam.

Tad Erbrovs atcerējās, ka neviens nerūpēsies par viņa mazuli.

Neviens tam neiemācīs lidot.

Viņa mazulis ienāks šai pasaulē vientuļš un izmisis. Varbūt tas sadegs dzīvs kādā ugunsgrēkā, ko pats būs izraisījis, nošķaudoties vai ieraudoties aiz sāpēm, sapinies pats savā astē un paklupis.

Erbrovs atcerējās, kā Joršs viņam bija mācījis lidot.

Un saprata, ka nespēs. Nespēs aizlidot un pamest viņus vienus draudīga karaspēka priekšā. Erbrova prātā cauri daudzslāņainajām atmiņām ieskanējās viņa dzemdinātāja un daudzu citu senču noso­dījums: kā gan viņš, pūķis, uzdrošinās riskēt ar savu vērtīgo dzīvību, lai sargātu kaut kādus nožēlojamus radījumus no cilvēku cilts?

Viņš bija pūķis. Pēdējais pūķis. Visas radības kronis un kungs. Pūķis nekad necīnās citu labā. Pūķis cīnās tikai par sevi un savu dzī­vību, jo nav nekā cita, kas vērtībā varētu mēroties ar pūķa dzīvību. Vajadzēja lielot prom. Vajadzēja pamest šos plukatas un glābties.

Ja viņš tagad aizlidos, tad dzīvos vēl ilgi. Aizvadīs garum garu un īgnu mūžu absolūtā vientulībā un tikpat absolūtā un īgnā vien­tulībā perēs sava pēcteča olu. Tad izšķilsies mazais pūķis, kurš arī dzīvos ilgu, īgnu un vientuļu mūžu, protams, ja tam brīnumainā kārtā izdosies palikt dzīvam pēc vientuļās un briesmīgās bērnības. Tas izklausījās daudz nožēlojamāk pat par fēniksu eksistenci.

Pūķis nodomāja, ka tomēr nevar, nedrīkst dzīvot gadsimtu pēc gadsimta, lai auklētu un lolotu vien paša diženumu, vien paša vientulību.

Viņš nodomāja, ka daudz svarīgāka par notikumiem un rīcību ir to jēga. Jēga, ko savai rīcībai piešķiram mēs paši. Tik un tā mūs visus gaida nāve. Daudz svarīgāk ir nevis nāvi atlikt uz vēlāku laiku, bet gan apveltīt to ar jēgu.

Tumsā, sudrabaino mēness staru apspīdēti, vizmoja Jorša zobens un Rites kronis. Erbrovs domāja par teiksmām un leģendām, ko par viņu reiz sacerēs. Nebeidzami ilgus gadsimtus dziesminieki vēstīs par pēdējo pūķi, — par pūķi, kurš dižajam elfu karavado­nim un mazajai skrandaiņu karalienei palīdzējis piepildīt likteni un kļūt par jaunas un brīvas zemes dibinātājiem.

Diženais pūķis pacēlās spārnos, un viņa lidojums nesa glābiņu: dubļu un akmeņu lavīna vēlās no kalna nogāzes, noslēgdama ieeju aizā, kur bija patvērušies bēgļi. Taču turēdamies gaisā un pūlēda­mies izkustināt smagos akmeņus, pūķis pavērsa pret strēlniekiem vēderu, visvārīgāko ķermeņa daļu, pret kuru lodes neatlēca kā zirņi pret vara katla sāniem, bet gan ietriecās dziļi, dziļi miesā, un koši sārtu asiņu tērces notraipīja zaļās zvīņas. Pūķis plandīja savus spārnus mēnessgaismas caurstrāvotajā naktī, viņš vēl spēja lidot, bet tad atskrēja jaunu bultu spiets, brūču bija pārāk daudz, un reizē ar asinīm aizplūda spēks.

Erbrovs, pēdējais pūķis, krita zemē un pēdējos sava mūža mir­kļus pavadīja, gulēdams dubļainā zālē.

Līdz pašam pēdējam mirklim viņš sapņoja, ka tomēr nemirs, ka izdzīvos, ka varēs dzīvot vēl mazliet, kaut mazlietiņ, kaut bultu caururbtām krūtīm guļot dubļos, ko viņa asinis krāsoja arvien sarkanākus.

Bet tad viņa prātu piepildīja cits sapnis, — pats pirmais viņa mūža sapnis. Viņš redzēja pats sevi, tikko no olas izšķīlušos, redzēja sevi kā mazuli, kā bērnu, kā nesen piedzimušu, viņš gulēja, ielicis galvu klēpī savam brālim elfam, un visapkārt ziedēja bezgalīga margrietiņu pļava. Erbrovs pēdējo reizi atvēra acis. Brīnums bija noticis vēlreiz. Visapkārt bija uzplaucis tūkstošiem sīku ziediņu. Baltie ziedi vizēja mēness gaismā ap pūķi, ziedi vizēja zem kareivju kājām, kad tie piesardzīgi tuvojās. Pūķis raudzījās maigajās zied­lapiņās un juta, kā viņu piepilda laime, tad viņš atkal aizvēra acis, un šoreiz uz mūžīgiem laikiem.

Divdesmit treša nodala