Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršs atkal atguva drosmi. Erbrovs taču neziedoja savu dzīvību veltīgi. Viņiem izdosies. Vajadzēja tikai padomāt. Gan jau viņi izdo­mās. Joršs paraudzījās visapkārt. Jūra bija gaiši zila. Koku zaros mirdzinājās pēdējās sarkanās un dzeltenās lapas, bet kalnu virsot­nes jau sedza sniegs. Noteikti jābūt kādam paņēmienam, kā tikt lejā līdz jūras krastam.

Taču pagaidām šis paņēmiens nedevās rokā.

— Paga, paga, tas tak ir vienkārši. Vajag rakt! — norūca kāda skaļa balss, pareizāk, divas balsis.

Runāja abi izbijušie "Daligaras grāfistes brīvprātīgie rūdas racēji", kurus jau labu laiku visi sauca tikai un vienīgi par Brašajiem Racējiem tāpat kā divus tēlus tai dīvainajā pasakā par varoņiem, ko bija stāstījis Joršs. Pasakas tēli bija pārsteidzoši līdzīgi abiem grāvračiem, viņiem pret jauno iesauku iebildumumu nebija, taisni otrādi. Visu mūžu viņi sevi bija uzskatījuši tikai par beztiesīgiem darba lopiņiem, bet tagad piepeši bija ieguvuši cieņu un svarīgumu. Un tagad abi pirmoreiz mūžā uzdrošinājās runāt skaļā balsī, vēršo­ties pie tik liela klausītāju pulka. Abi Brašie Racēji bija izmetuši līkumu un aplūkojuši kraujas malu mazliet uz dienvidiem no ūdens­krituma: tur nebija tīras klintis, tur bija arī akmens šķeldas un zeme. Pamazām un pacietīgi rokot, skaldot ar kapļiem un urķējot ar asiem zariem, tur varētu izrakt ieslīpu ceļu lejup. Divatā viņi to, protams, nepaveiks. Būs vajadzīgi palīgi, kas aiznes prom zemes, padod aizvien jaunus asus zarus un stājas viņu vietā, kad viņi paši būs noguruši.

Katrā ziņā, ja visi palīdzēs, līdz jūras krastam viņi tiks.

Divdesmit ceturta nodaļa

Ar pusi dienas šim darbam nepietika. Ceļa izkalšanai bija vaja­dzīgas trīs smaga darba dienas. Kad šīs trīs dienas bija galā, visi bija notašķījušies dubļiem no galvas līdz kājām. Cirtņu un laužņu viņiem nebija, tāpēc zemi rakt un klintis drupināt vajadzēja ar asiem akmeņiem.

Rokās bija iegūlis tik smags nogurums, ka šķita, no tā atgūties nebūs iespējams nekad.

Virzīšanās lejup bija lēna, grūta un vienlaikus brīnumaini skaista. Jūra pletās tepat viņu acu priekšā, bet ūdenskritums šņāca un krāca pie sāniem, šķiežot mirdzošu šļakatu miriādes. Gaiss sāļi smaržoja, un šim jūras aromātam piejaucās arī miršu un savvaļas fenheļa smaržas, — šie augi spītīgi auga vēja pļaukāto, nevies­mīlīgo klinšu spraugās. Akmens plaisās ziedēja arī sīkas orhidejas. Kad taka bija izveidota jau gandrīz līdz pašai nokalnei, viņi ierau­dzīja, ka ūdenskritums lejā izveidojis nelielu saldūdens ezeru, ko ieskāva staltas pīnijas. Pīniju audzi no jūras šķīra baltu smilšu lie­dags. Baltu smilšu josla puslokā ieskāva nelielu jūras līci, kura vienos sānos pletās gludens līdzenums, bet otrus sargāja asi akme­ņains un ar zaļu meža biezokni noaudzis zemesrags. Naktīs varēja redzēt, kā uz šīs zemesraga mirdz sīkas uguntiņas: tur savas jaunās mājas bija uzcēluši Arstridas ļaudis!

Joršam vairs nebija spēka ne sacerēt, ne stāstīt pasakas, bet par laimi klaidoņi palaikam izvilka no tarbām savas stabules un līksmi treļļi atkal deva spēku racējiem un akmeņu skaldītājiem. Vīri un sievas, puiši un meitenes sakoda zobus un turpināja cirst ceļu lejup. Sprīdi pa sprīdim, pēdu pa pēdai viņi virzījās tuvāk savam sapnim.

Meklējot un izcērtot lejupceļu, viņi pamanīja apdegušus virvju galus, kas vietumis nokarājās no klintīm un zemākajiem koku zariem.

Acīmredzot Arstridas ļaudis šo stāvumu bija pievārējuši ar virvju kāpnēm, bet, nokļuvuši drošībā, bija tās sadedzinājuši, lai ceļu nevarētu izmantot vajātāji.

Joršs apzinājās, ka arī viņu pašu grūti veidoto taku pavisam drīz izdzēsīs lietus un vētras, — vispirms šis ceļš kļūs nezinātājam nesaskatāms, bet pēc tam nogruvumi un šļūdoņi to aizbērs.

Ievainotā kāja aizvien vēl nebija sadzijusi, — brūce vairs neasi- ņoja, taču stipri sāpēja. Tāpēc Joršs nebija starp tiem, kas, gar klints sienām turēdamies, atbrīvoja pārējiem ceļu. Joršs palika augšā kalnā kopā ar bērniem, vecākajām sievietēm un tiem, kuri atpū­tās pēc darba cēliena. Kad Brašie Racēji uzdūrās klintsbluķim, kurš nekādi nebija ne saskaldāms, ne novēlams sānis, turklāt arī apkārt apiet tam nekādi nebija iespējams, viņi sūtīja Kalu pasaukt Joršu. Nostājies pie nepakļāvīgā bluķa, Joršs izmisīgi centās atcerē­ties kādu noderīgu gudrību. Atmiņā atausa mehānikas grāmata, no kuras viņš bija apguvis sviru izmantošanas likumus. Taču šoreiz tie nederēja, jo, lai pārbīdītu bluķi, vajadzētu atrast piemērotu atbalsta punktu. Varbūt klinti varētu sašķelt, iedzenot tajā ķīļus, taču akmens izskatījās gludāks par gludu, un spraugu, kurās varētu ķīļus iedzīt, nebija. Jūras vējš pieņēmās spēkā un atnesa līdz Jor­šam skaļas kaiju klaigas. Noskaities par paša bezspēcību, Joršs izrāva zobenu un no visa spēka trieca pret granītu, kas sadrupa, tikko tam pieskārās vizošais asmens. Likās, pēc sadursmes ar akmens bluķi zobens kļuvis vēl asāks un mirdzošāks, it kā granīts tam būtu atde­vis arī savu spēku. Ļaudis uzgavilēja, Rite laimīgi smaidīja.