Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršs satvēra bultu, nospriegoja loku un notēmēja. Nekad vairs. Nekad. Nekad viņš vairs nedzirdēs Erbrova balsi. Joršs tēmēja precīzi, jo tēmēja kā elfs — ar prāta acīm, tomēr ikreiz, kad viņš pavērsa bultas smaili pret upes viļņiem, viņu plosīja vēlēšanās netrāpīt, aizšaut garām, lai nebūtu jāsajūt mirstošās zivs ciešanas. Viņš izšāva. Nekad vairs viņš neredzēs, kā debesis aizpilda zaļie spārni. Joršs redzēja, kā bulta ieurbjas foreles miesā, un sajuta mir­stošās zivs izmisumu. Līdz dienas beigām šīs sāpes viņam būs jāiz­bauda vēl vismaz piecdesmit reižu. Jo vajadzēja remdēt deviņdesmit deviņu cilvēku izsalkumu. Ar vienu foreli varēja pabarot vienu pieaugušo vai divus bērnus vai trīs pavisam mazus sīkaļas. Mež­cirtējs metās ūdenī, lai izvilktu krastā zivi un bultu. Peldēt prata tikai mežcirtējs un abi grāvrači, tāpēc šai trijotnei uz maiņām bija jānirst ledainajos viļņos pēc loma un vienīgās bultas.

Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad.

Mežcirtējs bija atguvis bultu un sniedza to viņam. Joršs atkal nospriegoja loku. Notēmēja un izšāva. Nomedīja vēl pāris foreļu, tad visi gāja tālāk. Viņi pārmaiņus gāja, zvejoja un atpūtās, cerē­dami jau drīz sasniegt ūdenskritumu. Joršs atcerējās, kā krītošā ūdens sienai bija lidojis pāri, sēdēdams Erbrova mugurā. Tādu lido­jumu vairs nebūs. Nekad vairs. Nekad. Atkal uzmācās raudiens.

Viņi gāja tālāk un palaikam nozvejoja kādu zivi, dažiem izdevās atrast šādas tādas ēdamas ogas. Neilgi pirms saulrieta visi iekārto­jās naktsguļai. Mežcirtējs sacirta priežu un egļu zarus nojumei, kas gulētājus sargātu no lietus. Visās četrās nojumes malās dega uguns­kuri, un virs liesmām cepās foreles. Tā aizritēja diena pēc dienas. Li­kās, viņu dzīve apstājusies, iestrēgusi, vai varbūt laiks riņķo uz vietas.

Joršs atcerējās, kā šo ceļu pirmo reiz bija veicis pirms daudziem gadiem. Toreiz viņš uz muguras bija gulējis laivā un raudzījies de­besīs, un kopā ar viņu bija divi brīnišķīgi cilvēki, kas pat centās, viņam redzot, neēst kūpinātas foreles. Bet toreiz foreles nebija vie­nīgā barība, viņiem bija veseli maisi pupu un kukurūzas vālīšu. Ceļš pa krastu bija grūtāks, smagāks, akmeņaināks, lēnāks un ilgāks nekā brauciens ar laivu. Un kur nu vēl mokošais izsalkums! Bet arī izsalkums bija nieks, salīdzinot ar milzīgo tukšumu sirdī, kur katrs elpas vilciens lika atbalsoties vārdiem: "Nekad vairs. Nekad." Tomēr tagad viņam bija tikusi arī neticama, necerēta laime, — Rite bija tepat, tā gāja viņam līdzās.

Vajadzēja steigties. Rudens jau tuvojās beigām. Kuru katru dienu varēja sākt snigt. Bet tad ceļš kļūs daudz, daudz grūtāks.

Brīžam viņi gāja pa smilšainu upes krastu, un tas nebija grūti, bet brīžam vajadzēja rāpties pa stāvām klintīm, glumiem, sūnām apaugušiem akmeņiem, un, ja krasti kļuva gājējiem pavisam nepie­mēroti, viņi bija spiesti mest lielus līkumus cauri mežam, sargo­ties pārāk attālināties no ūdens un apmaldīties.

Piepeši viņu skatieniem atklājās ūdenskritums. Lai gan nebūtu pareizi teikt, ka šis skats bija negaidīts, — ūdens šņākoņa bija saklausāma jau labu laiku. Tagad ieraudzītais skats bija reibinošs. Ūdens gāzās lejā no neiedomājama augstuma, bet sīkie pilieni vizuļoja visās varavīksnes krāsās. Bet priekšā bija jūra. Tīra un nepārtraukta apvāršņa līnija to savienoja ar debesīm. Vienīgais punktiņš, kas izjauca jūras plašuma ideālo gludumu, bija sīka saliņa, uz kuras auga savvaļas ķirsis. Upe arī te meta lielu līkumu, tā griezās pa labi un ietiecās klinšu spraugā, kur vienīgo šauro ak­meņainā liedaga strēmeli varēja sasniegt tikai no mutuļojošajiem viļņiem. Tur, no akmeņainā liedaga, augšup kalnā tiecās šauras kāpnes. Reiz tās bija stiepušās līdz visaugstākajām klintīm, kurās joprojām bija redzams iecirstais uzraksts hlc sunt dracos. Daļa kāpņu tagad bija lavīnas nopostīta, bet uzraksts bija kļuvis me­līgs. Kalna virsotnē, nepieejama un uz visiem laikiem norobežota no visas pasaules, bija bibliotēka, kurā glabājās dārgumi, kurus neviens vairs nekad nelasīs.

Vienīgi cenzdamies domas pievērst Ritei, Joršs spēja cīnīties ar mokošajām sāpēm un izmisumu.

hlc sunt dracos.

Vairs nekad, vairs nekad līdz laiku beigām.

Taču viņam bija Rite. Šai pasaulē vēl bija Rite. Un pārējie. Joršs tagad pazina viņus visus. Un tas bija savādi. Patiešām savādi, jo visus iepriekšējos dzīves gadus viņš bija aizvadījis gandrīz pilnīgā vientulībā.

Pasaulē bija Rite, tā bija kopā ar viņu. Viņam bija jādomā par Riti, visiem spēkiem jāturas pie šīm domām.

—   Kā mēs tiksim te lejā? — jautāja Kresks, nobālējis, raugo­ties uz reibinošo dziļumu, kurā gāzās upes ūdeņi.

—    Nezinu, — godīgi atbildēja Joršs.

—    Mums tas nemūžam neizdosies! — drūmi teica Morons.

—    Skaidrs, ka izdosies! — visus mierināja Rite. — Citādi nemaz nevar būt. Arstridas iemītniekiem tas izdevās, tad kāpēc lai neiz­dotos arī mums? Te noteikti ir iespējams atrast kādu ceļu.