Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Sākumā Joršs juta nežēlīgu nogurumu, kāds viņam uzmācās ikreiz, kad bija iztērēti visi spēki, — nogurumu, kas sagādāja īstas sāpes. Taču pamazām kļuva vieglāk. Arī debesis noskaidrojās un atspīdēja dažas zvaigznes.

Palaikam viņi ar Riti pārmija skatienus.

Joršu mocīja smagas domas par nogalināto cilvēku, smeldza ievainotā kāja, turklāt viņš apzinājās, ka viņiem pakaļ dzenas viss Daligaras karaspēks, — bet tik un tā šis pagaidām bija vislaimīgā­kais brīdis viņa mūžā, pat laimīgāks un reibinošāks par lidojumu pūķa mugurā.

Bāreņu namam viņi tuvojās, kad ausa pirmā rīta gaisma: debe­sis atkal bija nomākušās, taču nelija. Salta, smalka migla lodāja virs zemes. Viņi abi bija pārguruši, laimīgi, izbadējušies un brīvi. Kad viņi jāja garām kādam vīna dārzam, ceļu piepeši aizšķērsoja divi laupītāji. To sejas bija aizsegtas, taču rokās abiem bija Dragarnas un Strumača rungas, bet mugurā ne ar ko nesajaucamās Bāreņu nama iemītnieku skrandas. Laupītāji izbrēca visšausmīgākos drau­dus un pieprasīja atdot zirgus. Taču pēc īsa apstulbuma topošie ļaundari pazina jātniekus un jātnieki pazina uzbrucējus. Tie bija Kresks un Morons — līksmi, mazliet alus apreibināti un laimīgi. Viņi stāstīja, ka pats pūķis, īsu mirkli pirms alus šo aizmidzinājis smagā miegā, esot viņiem pavēlējis doties uz ceļa un sagādāt pēc iespējas vairāk zirgu, lai būtu ar ko visus aizgādāt līdz jūrai. Diem­žēl Rite un Joršs esot pirmie, kas jājuši te garām.

Kādus visus vajadzēs aizgādāt līdz jūrai? Nu, visus, kas viņiem pievienojušies!

Kad lietus bija pierimis un viņu cepešu smarža sāka plūst pār apkārtējiem pakalniem un trūcīgajiem ciemiem, kur pat truši bija paēduši labāk par cilvēkiem, visi bada cietēji pievienojās viņiem. Sanāca tie, kuriem nekā vairs nebija. Un tie, kuriem neviena vairs nebija. Pie Bāreņu nama sapulcējās visi nožēlojamie un nelaimī­gie, kam vairs nebija tīrumu un pļavu un kas sapņoja, ka varbūt atkal varētu iegūt kādu pleķīti apstrādājamas zemes. Un šādu ļaužu bija daudz, ļoti daudz.

Jāšus zirgos Rite un Joršs sasniedza līdzenumu pie Bāreņu nama. It visur bija redzamas melnas ugunskuru vietas, dažviet pelni vēl kūpēja, dūmiem sajaucoties ar miglas grīstēm. Zemē starp kritu­šajām lapām mētājās vistu, zosu un pīļu spalvas. Trīs iztukšotas alus mucas bija apveltas uz sāniem līdzās pūķim, un tajās bija sariti­nājušies gulētāji: bija redzami čokurā sarāvušies, izkāmējuši stāvi un melnas, sastrādātas rokas, kas rēgojās no apspurušām piedurknēm. Citi gulēja Dragarnas un Strumača mājiņā, un daudzi bija iekār­tojušies klētī. Bet paša Bāreņu nama vairs nebija. Tā vietā bija re­dzama milzīga akmeņu kaudze: nīstamā kleķa būda bija sagrauta, apmētājot to ar akmeņiem. Kresks un Morons palīdzēja Ritei nokāpt no zirga. Viņa apstājās un ilgi raudzījās uz Bāreņu nama drupām. Tad pieliecās, satvēra akmeni un trieca to pret ziemeļ­puses sienas atliekām, — pret tās sienas atliekām, pie kuras pati vēl nesen bija gulējusi. Rite vēl labu brīdi stāvēja un neko nere­dzošām acīm raudzījās tukšumā. Beidzot viņu pamanīja Kala. Mazā meitene steidzās šurp, līksmi klaigādama: viņai, varonīgi cīnoties pret visu badīgajiem tīkojumiem, bija izdevies nosargāt Ritei veselu vistas stilbu. Galu galā vistas pārāk daudz nedomā, turklāt tās ir daudz garšīgākas par žurkām.

Pūķis bija atmodies gaužām draņķīgā noskaņojumā un ar neiz­turamām galvassāpēm.

Joršs pārskaities prasīja pūķim, kā gan tam ienācis prātā sūtīt divus nevainīgus zēnus uz lielceļa, padarot tos par laupītājiem un zirgu zagļiem. Pūķis atcirta, ka varētu pastrīdēties, vai vārds "nevai­nīgs" šai gadījumā būtu īsti vietā, turklāt tiem diviem puišiem pie­mītot iedzimts laupītāja talants, tāpēc būtu tīrā nelietība atstāt šādas spējas novārtā. Katrā ziņā, ja Joršam ir labākas idejas, kā visu varzu aizgādāt līdz kalnu aizai pie Arstridas, Erbrovs esot gatavs uzklausīt priekšlikumus. Jo varza patiešām bija liela.

Pirmkārt, te bija Bāreņu nama bērni, sākot no maziem zīdaiņiem līdz pusaugu zeņķiem un meitenēm. Pusaudži, protams, varēja pa­iet paši, taču zīdaiņus un citus sīkaļas nāksies nest rokās.