Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Piepeši Riti gandrīz ķēra bulta. Joršs sažņaudza ciešāk savu zo­benu. Viņu pārņēma neprātīgas dusmas pret kareivjiem, kuri uzbrūk diviem nevainīgiem radījumiem, kas nevēlas neko citu kā vien pēc iespējas drīzāk pamest šo pilsētu. Jorša dusmas sacēla vēju, tas pārauga īstā viesulī un triecās pretī karavīriem. Putekļi koda strēl­niekiem acīs, tie nespēja kārtīgi notēmēt, un tās nedaudzās bultas, kas tomēr izšāvās gaisā, vēja notriektas, krita lejup, nesasniegušas mērķi. Zirgi niķojās un slējās pakaļkājās, nomēzdami zemē jātnie­kus. Joršam izdevās aizraidīt savas domas līdz tuvākajam no zirgiem, — tā bija liela, melna ķēve. Joršs viņai stāstīja par brīvību un zeltai­najām pupām un radīja viņas prātā brīnišķīgu tēlu: ķēvītei uz visiem laikiem tiek noņemti iemaukti un segli. Ķēve apjuka, tad pamazām un neizlēmīgi sāka tuvoties. Tostarp abus bēgļus cieši ielenca trīs kareivji — vēl pavisam jauni puiši, bruņojušies labiem tērauda zobeniem. Taču Jorša zobens vizēja īpašā gaismā un, triek­damies pret ienaidnieku ieročiem, kā nieku pāršķēla to asmeņus. Joršs sajuta, cik ļoti sāp plecs vīrietim, kuru viņš tikko bija ievai­nojis, taču šīs sāpes tūliņ aizskaloja naids pret cilvēku, kurš taču bija gribējis nogalināt Riti. Tuvojās aizvien jauni un jauni kareivju pulki — vairogu, ķiveru un zobenu jūklis, kurā Joršs vairs nespēja izšķirt sejas un izteiksmes. Viņš kareivjus citu pēc cita notrieca zemē. Ikreiz, kad viņa zobens džinkstēdams saskārās ar pretinieka zobenu un to pāršķēla, Jorša spēki vairojās, bet dali- gariešu drosme un cīņas spars plaka. Kāds gados vecāks virsnieks gribēja uzbrukt Joršam no mugurpuses, taču viņu ķēra smags Rites raidīts akmens. Beidzot ķēvīte bija pieņēmusi lēmumu un auļoja šurp, padzldama no ceļa kareivjus. Joršam izdevās ķēvi laikus ap­stādināt un uzcelt tai mugurā Riti. Taču, palīdzēdams meitenei iekārtoties seglos, viņš bija nolaidis zobenu. Ar šo mirkli pietika, lai pārāk tuvu pienāktu kareivis ar kuplu, pelēcīgu bārdu — tas pats, kurš Joršu bija pavadījis uz pili, kad viņš iepriekšējo reizi bija iera­dies pilsētā. Bārdaiņa zobena cirtiens pāršķēla Jorša kāju, un no garās brūce aumaļām sāka plūst asinis. Nu bārdainais atvēzējās vēl­reiz, šoreiz tēmēdams cirtienu pret Rites galvu. Jorša zobens traucās pretī draudīgi paceltajam ierocim un krita lejup, un jau nākamajā mirklī Joršs sajuta katru mirstošā vīra domu, — sajuta tā bērnības atmiņas, bailes no tumsas un tukšuma, ilgas pēc sievietes, kuru bija apprecējis kāds cits. Kaut arī šausmas un sāpes sažņaudza galvu kā spīlēs, Joršs tomēr spēja uzrāpties ķēvei mugurā un apsēsties aiz Rites. Apņēmis rokas Ritei ap sāniem, viņš satvēra pavadu un mudināja ķēvi auļot uz vārtu pusi. Traucoties cauri pilsētas galve­najam laukumam, Joršs ieraudzīja, ka tajā jau uzslietas divas karā­tavas: lielākās viņam pašam un mazākās Ritei. Tiesnesis, dusmu pārņemts, bija atteicies no piesardzīgās un apšaubāmās pieklājī­bas izpausmes un tomēr nolēmis arī mazajai meitenei nāves sodu izpildīt visu acu priekšā. Redzot Ritei paredzētās karātavas, Jorša niknums un cīņas spars uzbangoja ar jaunu spēku, viņš atkal bija gatavs cīnīties — ari kādu ievainot vai nogalināt, ja tas būtu vaja­dzīgs, lai nosargātu Rites dzīvību. Drīzāk bija jātiek ārā pa pilsētas vārtiem, — jāizved Rite brīvībā, iekams viņš pats noasiņojot nav zaudējis spēkus. Ķēvīte pa Daligaras ielām vai lidot lidoja. Gaisā paslietais, biedīgi mirdzošais un asinīm notraipītais zobens lika parauties malā visiem, kas bija domājuši aizšķērsot bēgļiem ceļu.

Nu jau viņi bija pie lielajiem pilsētas vārtiem. Paceļamais tilts strauji slējās stāvus. Tiltu parasti augšup un lejup cilāja, iestiprinātu izturīgās ķēdēs, taču brīžos, kad to vajadzēja pacelt sevišķi strauji, tika izmantotas resnas virves. Joršs padeva pavadu Ritei, bet pats norāva no pleca loku, nospriegoja to un izšāva pirmo no trim bultām. Gadiem ilgi viņš bija vingrinājies šaušanā: parasti šīs pašas trīs bultas tika izmantotas, lai pārcirstu pārāk augstu vīteņu zaros nobriedušo augļu kātiņus. Joršs zināja, ka labam strēlniekam mērķis jāsaredz ar prāta, nevis miesas acīm. Tikko bulta atrāvās no stiegras, Joršs tās galā iesvēla uguni. Tūdaļ liesmojošā smaile ietriecās vienā no resnajām auklām, daļēji to pārcirta un aizdedzi­nāja. Vēl pēc mirkļa nākamā bulta ietriecās otrā auklā. Un, lai cik resnas būdamas, abas virves drīz padevās un pārtrūka.

Tilts gāzās lejup un ar milzīgu troksni nodimdēja pret aizsarggrāvja krastiem. Vecie baļķi nokrakšķēja, gaisā pacēlās putekļu mākoņi.

Ķēve šāvās pāri tiltam kā vējš. Vārtu sargi bailēs pakāpās sāņus, bet tālāk stāvošajiem strēlniekiem notēmēt traucēja blīvie putekļu vāli.

Viņi bija brīvi! Viņiem bija izdevies! Viņi tiešām bija brīvi! Brīvi!