Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Karavīri jau sasaucās alas zemākajā galā. To balsis jau bija sa­klausāmas, taču tie vēl nebija saredzami. Izmantojot kolonnu kā vītņu kāpnes, visi cits pakaļ citam rāpās augšā. Pirmais kāpa Joršs, bet pēdējais — Melilots. Tuklais Pallādijs jau laikus bija noņēmis krūšu bruņas, tāpēc šoreiz nekur neiestrēga. Visi izrāpās paparžu audzē upes krastā. Dogona plūda, lietus ūdeņiem pietūkuši un strauja. Aiz krastmalas uzbēruma bija saredzami Tiesneša pils jumti. Viņus tūdaļ pamanīja daži sargkareivji un pavērsa pret viņiem lokus, taču Melilots un Pallādijs veiksmīgi notēloja, ka abi bēgļi jau ir apcietināti, tāpēc bultas nelidoja. Izlikdamies, ka abi sargi ved gūstekņus atpakaļ uz cietumu, četrotne šķērsoja dambi un devās uz pils pusi. Joršs un Rite gāja, saņēmuši rokas aiz muguras, it kā tās būtu cieši sasietas, bet Melilots un Pallādijs soļoja cieši blakus. Rite šķietami paklupa un izmantoja šo pietupienu, lai iemestu kabatā labi daudz akmeņu. Joršs bija bruņojies ar zobenu un loku un centās savus ieročus paslēpt platās tunikas krokās, — rokas viņš turēja aiz muguras, tāpēc šī mānīšanās bija veiksmīga tikai tik ilgi, kamēr ienaidnieki viņus redzēja vienīgi no priekšas. Taču, kad starp papardēm upes malā no pazemes izlīda pirmie vajātāji, visa tēlošana kļuva veltīga. Pirmās bultas vēl nebija atrāvušās no loku stiegrām, kad Melilots un Pallādijs metās bēgt. Tas bija gudri darīts: visi metās gūstīt elfu un meiteni, bet par bēgošajiem sar­giem nelikās ne zinis. Abi skrēja pārsteidzoši ātri, — pat alus mu- čelei līdzīgais tuklais Pallādijs izrādījās veikls skrējējs. Joršs nebūt nedomāja, ka sargu bēgšana ir nodevība, — nē, viņu pārņēma at­vieglojums. Tagad viņš vairs nebija atbildīgs par abiem izbēguša­jiem cietumsargiem un to ģimenēm, Melilots un Pallādijs bija pietiekami apsviedīgi, lai turpmāk par sevi parūpētos paši. Bet Jor- šam bija jādomā, kā tikt galā ar tiem astoņiem kareivjiem, kas bija aizšķērsojuši ceļu, ar tiem sešiem, kas stāvēja uz pils jumta, un nenosakāmo daudzumu to karavīru, kas tuvojās no aizmugures. Un vēl vajadzēja pieveikt četrus jātniekus, kas arīdzan auļoja šurpu. Pēc tam gan atliks vieglākais: tik ārā no pilsētas pa lielajiem vār­tiem un sasniegt kastaņu birzi, kur bija palicis ganāmies viņa zirgs, kam pagaidām vēl nebija vārda. Šoreiz nebija iespējams par bēgšanas ceļu izmantot upes ūdeņus, jo Rite neprata peldēt, turklāt viņa bija pārāk maza un trausla, lai izturētu ledaino viļņu skavas. Bet gan jau Joršs tiks ar visu galā. Viņš vairs nebaidījās. Ar šādu zobenu rokās viņš baiļu nejuta. Viņš pieliecās tuvāk Ritei un teica, lai arī viņa nebaidās, bet Rite, pat nepaskatījusies uz Joršu, tikai klusēdama pamāja, — viņai rokās nez no kurienes bija uzradusies linga, kurā meitene jau bija ielikusi akmeni un tagad tēmēja pret kādu no kareivjiem.