Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršs un Rite apstulbuši klusēja. Viņi pārakmeņojušies blenza uz atnācējiem tā, kā būtu skatījušies uz runājošu zivi vai lidojošu ēzeli. Melilots, kurš joprojām neveiksmīgi stūma cauri restēm Pal- lādiju, neslēpdams zināmu nepacietību, apvaicājās, vai abi varētu būt tik laipni pārstāt tēlot senlaiku statujas un nākt palīgā.

—    Kā jums ienāca prātā mums sekot? — atguvis valodu, jau­tāja Joršs.

Nu abi vīri sāka stāstīt cits caur citu: — Es jau teicu, viņš gribēja mūs pakārt… puskrūku alus uz galvas… tu jau nezini, kāds viņš ir… nē, tomēr zini gan… viņš visus liek pakārt… mēs negribam mirt…

—    Un vēl… — viņi piebilda pamīšus, vairs viens otru nepār­traukdami. — Tev ir burvju spējas. Pat Ardvins zināja, ka tu izdzī­vosi. Tātad, ja mēs turēsimies kopā ar tevi, paliksim dzīvi arī mēs! — viņi jūsmīgi nobeidza paskaidrojumus.

Nezin kāpēc Jorša sejā parādījās dīvaina izteiksme. Tas noteikti nebija prieks, — drīzāk viņš izskatījās stipri sadrūmis un apbēdināts, kā tāds, kuram atņemts pēdējais pārtikas kumoss vai kāds atdzīvi­nājis viņa vakariņām nomedīto žurku. Vai kā tāds, kuram pavē­lēts rakt grāvjus. Izskatījās, ka Joršu pat sāk kratīt drudža drebuļi. Katrā ziņā viņš piegāja pie restēm un pētīja, kur vēl varētu izkau­sēt kādu stienīti. Taču acīmredzot elfi, kas bija kaluši šīs restes, nebija paredzējuši, ka tām cauri vēlēsies izkļūt karavīrs, kas pēc miesas apveidiem atgādina alus mucu. Tāpēc Joršs satvēra Pallā- diju aiz rokām un vilka no visa spēka, kamēr Melilots no visa spēka stūma, bet Pallādijs no visa spēka lādējās, — beigu beigās visu triju apvienotie spēki izrādījās spēcīgāki par restēm, un iesprūdu- šais sargs ielidoja alā, bruņām skaļi nograbot pret akmens grīdu. Tomēr šķita, ka viņam pašam kritiens nekādu kaitējumu nav no­darījis.

—    Labi, — noteica Pallādijs, kad pārējie viņam bija palīdzē­juši uzslieties kājās. — Tagad gan jāpasteidzas. Tikko būsim ārā no šejienes, mēs jūs pametīsim. Mums drīzāk jātiek uz savām mājām un jāaizved drošībā ģimenes.

—    Man ir četri bērni, bet viņam pieci, — paskaidroja Meli­lots. — Mums jātiek mājās un jāizved viņi no pilsētas, lai varam bēgt kopā. Citādi, tikko Tiesnesis pamanīs, ka esam aizbēguši, viņš pavēlēs izrēķināties ar mūsu sievām un bērniem.

Nu Joršs izskatījās vēl drūmāks — kā tāds, kuram piemeties drudzis, nelaba dūša un izsitumi vienlaikus.

Deviņpadsmitā nodaļa

Ala bija milzīga. Dzejas grāmatiņa bija ieslepts ari tās apraksts:

…akmens mežā, kur viss tik kluss, miega apburtas četras ūbeles dus…

Lūk, labajā pusē bija saskatāms kāds stalagmīts, kura sānos ūdens un zelts bija izveidojuši ko līdzīgu četru ūbeļu aprisēm. Nu vaja­dzēja doties turp un meklēt nākamo norādi:

…sapnis lejup laidīsies…

Sapnis? Kas te varētu būt sapnis? Taču elfu valodā ar to pašu vārdu apzīmē gan sapni, gan plīvuru. Rau, kur ir tas sapņu plīvurs, pavisam plāns, gluži vai caurspīdīgs stalaktīts tur tālāk kreisajā pusē! Bet vēl tālāk alas dziļumos jau bija saredzama nākamā norāde:

…Spogulī raugās jaunības daiļais vaigs un vecuma gudrības skaidrotie vaibsti…

No alas griestiem pilošās lāses bija satecējušas iedobē, izveido­jot spoguļgludu dīķīti, kura malā slējās divi stalagmīti: viens no tiem atgādināja jaunu sievieti, bet otrs līdzinājās vecam uzkum- pušam vīra, kas balstās uz spieķa. Joršs bieži bija prātojis, ko nozīmē dzejoļi, ko mamma bija atstājusi viņam mantojumā un kas viņam pašam, godīgi sakot, vienmēr bija likušies diezgan neizteiksmīgi un pliekani. Tagad tie piepeši bija ieguvuši jēgu un rādīja ceļu uz glābiņu. Joršs pamazām atguva drosmi. Iepriekš viņu uz brīdi bija pārņēmušas ledainas, stindzinošas šausmas, — apjēgsme, ka viņš kļuvis atbildīgs par tik daudziem cilvēkiem un ka viņa neveiksmes dēļ pazudinātas tiks daudzas dzīvības, bija drausmīga. Tagad viņš riskēja ne tikai ar savu un Rites dzīvību, kas jau tā bija pārlieku smaga atbildība, jo Rite bija ne vien viņa aizstāvju un glābēju meita, bet arī viņam pašam kļuvusi dārgāka par acu gaismu! Nu uz Jorša pleciem gūlās atbildība arī par abu nelaimīgo sargu, viņu sievu un bērnu dzīvībām!

Viņi virzījās tālāk un tālāk pa nepārskatāmi plašo alu, ko zem Daligaras gadu tūkstošos bija izgrauzuši Dogonas ūdeņi, un paļā­vība uz veiksmi un izdošanos pamazām atgriezās. Šī vieta Joršu iespaidoja nomierinoši. Senie dzejoļi, kas aprakstīja ceļu cauri sta- laktītu biezoknim, bija drošs ceļvedis. Viņi noteikti kaut kur no­nāks. Galu galā šeit kādreiz jau bija gājuši elfi, šī ala bija daļa no elfu pazemes valdījumiem. Bet Joršs bija pēdējais un visvarenākais elfs. Kurš cits gan te spētu atrast ceļu?

Jorša un Melilota lāpu gaisma atspīdēja ūdens spogulī, tāpēc viņi uzreiz nepamanīja, ka alā parādījies arī dabisks gaišums. Beidzot viņi ieraudzīja spilgtu saules staru, kas gluži kā zobens bija iztriecies starp stalaktītiem. Gaismas kūlī spietoja mirdzoši putekļi.

Stars krita pār zelta troni, kas bija izrakstīts senajiem elfu bur­tiem un gaišziliem efeju vijumiem.