Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Un visām šīm meitām dzima dēli un meitas, un tiem atkal dēli un meitas, tāpēc tagad vairs nevar zināt, kurš ir Ardvina pēc­tecis! Varbūt ir daudz tādu pēcteču, kas nemaz nezina, ka viņiem senčos bijis Ardvins! — Rite sajūsmināti iesaucās.

Joršs klusībā nosprieda, ka viņu saruna ir visai dīvaina, — katrā ziņā neiederīga šai brīdī un vietā.

—    Jā, domāju, ka tā ir, — viņš apstiprināja Rites teikto.

Pēc vēsturiskās atkāpes Rite atkal pievērsās nezināmo vārdu nozīmēm.

—    Un tā gaiš… gaišacība…

—    Gaišredzība?

—    Jā, gaišredzība. Vai tas nozīmē, ka tu aizver acis un tev prātā pašas no sevis veidojas bildes, kas parāda, kas vēlāk notiks?

—    Jā, — atbildēja Joršs. Saruna viņam sāka apnikt. — Bet es nezinu, kā atvērt šīs restes. Mēs netiekam tālāk.

—    Mēs noteikti tiksim, — mierīgi atbildēja Rite. — Noteikti ir kāda iespēja tās atvērt. Citādi nemaz nevar būt. Tu tikai vēl neesi pietiekami labi padomājis. Varbūt tev ir kaut kas ēdams? Kaut vai muļķīgais ēdiens?

—    Muļķīgais?

—    Nu, tāds, kurš nedomā.

Joršs pārbaudīja savas tunikas slepenās iekškabatas, kuras pirms došanās ceļā bija darinājis, likdams lietā mākas, kas savulaik bija apgūtas no bibliotēkas krājumos glabātajām divdesmit sešām grāmatām par šūšanu un izšūšanu. Kabatās patiešām vēl bija sau­jiņa zeltaino pupu. Viņš tās sniedza Ritei, un viņu rokas uz mirkli saskārās. Joršam pakrūtē iemetās dīvaina, smeldzīga sajūta, kas mazliet atgādināja izsalkuma žņaudzēju un baiļu krampjus, taču neko tādu viņš agrāk nebija jutis.

Rite steigšus sastūķēja pupas mutē. Joršs zināja, cik tās ir garšī­gas. Viņš pasmaidīja, redzot, kāda svētlaimīga izteiksme parādās meitenes sejā. Viņš juta, kā meiteni piepilda prieks, — tas kā vēt­ras vējš iebrāzās arī Jorša prātā. Skaidrs, ka viņi atradīs ceļu ārā no pazemes. Skaidrs, ka viņš spēs izglābt Riti. Viņš ir izkļuvis ārpus pareģojuma sargājošā loka, taču viņš joprojām ir elfs. Pēdējais un visvarenākais. Un te bija senās elfu galvaspilsētas pazemes kam­bari. Ceļš noteikti bija, vajadzēja tikai to atrast. Un, lai to atrastu, vajadzēja vien pārliecību, ka tas būs pa spēkam. Joršam uzmācās vēlēšanās pateikt Ritei, cik ļoti viņš to mīl un ka nekas cits šai pasaulē viņam vairs nešķiet svarīgs. Taču, par laimi, viņš spēja sa­valdīties un savas jūtas noklusēt: Rite taču ir cilvēks, nevis elfs, bet cilvēki savus dzīvesbiedrus neizvēlas bērnībā, cilvēki šādu iz­vēli izdara tikai pieauguši. Vajadzēja nogaidīt un cerēt, ka Rite viņu pieņems. Labāk vēl dažus gadus neko neteikt. Turklāt viņš taču ir elfs, un lielākā daļa cilvēku elfus ienīst. Pat Monsers un Sajra sākumā elfus neieredzēja! Jānogaida, līdz Rite viņu iepazīs tuvāk, varbūt tad varēs cerēt uz meitenes labvēlību.

Piepeši Rite sāka viņu izvaicāt par Austru: vai viņš to pazīstot? Vai esot redzējis, cik tā skaista? Joršs jau gribēja teikt, ka uzskata tiesneša meitu par stulbu un iedomīgu zosi, kad prātā iešāvās negaidīta doma: Rite izturas tik droši, jo ir pārliecināta, ka Joršu sargā pareģojuma spēks. Tikko meitene uzzinās, ka viņš no pare­ģojuma lemtā liktens un drošības ir atteicies, bailes to sagrābs kā vanags zvirbulēnu. Tāpēc Joršs, ne vārda nebilzdams, tikai piekrī­toši pamāja.

Astoņpadsmitā nodaļa

Kad neskaitāmu sargu ielenkts pazemes gaitenī bija ienācis elfs, Rites sirds bija sākusi sisties nevaldāmi strauji. Viņš bija vēl skaistāks nekā viņas atmiņās. Tagad elfam mugurā bija vienkārša tunika, kas atgādināja senatnes viedo vīru tērpus. Elfa rokas bija saslēgtas važās aiz muguras, taču viņa stāvs vienlaikus izstaroja gan trauslumu, gan milzu spēku.

Viņš te bija ieradies Rites dēļ. Viņš bija ļāvis sevi saslēgt ķē­dēs, lai varētu atbrīvot Riti!

Kopš Rites mamma un tētis bija miruši, viņa gaužām sāpīgi iz­juta, ka vairs nevienam nerūp, — viņa vairs nebija savu vecāku mīlētais bērns. Visiem bija pilnīgi vienalga, vai Rite dzīvo vai mirst, visiem bija vienaldzīgs viņas izsalkums un noskrambātie ceļgali. Bet tagad viņa piepeši atkal bija nokļuvusi pasaules centrā. Viņa atkal bija svarīga. Gandrīz pieaudzis puisis, kurš bija skaists kā saule un apveltīts ar neizmērojamām burvju spējām, bija ieradies te, lai, riskēdams ar savu dzīvību, viņu atbrīvotu. Te nu viņš stā­vēja važās saslēgtām rokām, tomēr neizskatījās nobijies, jo zināja, ka spēs meiteni atbrīvot.