Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Tijās samezgloti piņķerīgajās pasakās, ko Joršs savulaik bija lasī­jis priekšā perējošajam Erbrovam Vecajam, maiņas darījumi no­tika bieži: es tev došu divus dučus ķirbju un puspodu pupu, bet, kad piedzims tava meita, tā piederēs man. Vai arī: atnes man trīs zelta klijāna astes spalvas, un pretī saņemsi pusi manas karaļvalsts vai septiņas astotdaļas burvju paklāja, vai arī piecas vietipadsmitda- ļas pārpilnības katla. Un visi šādus līgumus ievēroja un vārdu turēja. Tāpēc Joršam nebija ne jausmas, ka vienošanos iespējams pārkāpt un vārdu lauzt, viņš nezināja, ka prasības jāizvirza no spēka pozī­cijām un ka no šīm pozīcijām drīkst atkāpties tikai tad, kad prasī­tais izpildīts. Viņam būtu vajadzējis pieprasīt, lai daligarieši vispirms atbrīvo Riti, un tikai tad padoties. Taču Joršam bija licies, ka pat pie­ņēmums, ka daligarieši varētu nebūt godīgi cilvēki un krāpties, ir nepieklājīgs un aizvainojošs. Tāpēc viņš nekādu piesardzību neievēroja.

Lai gan nebija īsti prātīgi vienam pašam stāties pretī veselam pul­kam līdz zobiem bruņotu vīru, viņš vienkārši bija devies pie pilsē­tas vārtiem. Protams, viņš būtu varējis draudēt, ka ar pilsētniekiem izrēķināsies pūķis, — neviens taču neiedomātos, ka šoreiz pūķis elfu nepavada. Taču iedzimtā nespēja melot un neciešamais kauns, kas pārņēma, tikai iedomājoties vien, ka viņa krāpšanos kāds va­rētu atklāt, laupīja valodu. Un tagad jau bija par vēlu. Viņš bija ļāvis sevi saslēgt važās, un tālākie Tiesneša plāni bija skaidrāki par skaidru: pakārt gan Joršu, gan Riti. Elfu — pilsētas laukumā, bet meiteni — apakšzemes dziļumos.

Ap Jorša augumu bija savītas un saslēgtas tik daudzas ķēdes, ka viņš ar pūlēm spēja ievilkt elpu. Un viņu pavadīja tik daudz karavīru, ka viņš nemaz nespēja tos saskaitīt. Vienīgo mierinājumu sniedza apjausma, ka arī viņu ved uz Daligaras vecās pils pazemes kam­bariem, un Joršs skaidri zināja, ka tieši tur ir ieslodzīta Rite. Gan jau viņš kaut ko izdomās. Par savu dzīvību Joršs pārlieku neuztraucās, viņš bija pārliecināts, ka tā vai citādi izglābsies: ja jau senais pare­ģojums vēstīja par viņa nākotni, tas nozīmēja, ka viņš šo nākotni noteikti piedzīvos. Bet viņš neglābs sevi, iekams nebūs izglābis Riti.

Viņu veda pa arvien šaurākām un stāvākām kāpnēm, pa arvien tumšākiem gaiteņiem, arvien dziļāk pazemē, arvien tālāk no die­nas gaismas, līdz beidzot sienas atkal papletās un lāpu gaismā viņš ieraudzīja cilvēka stāvu grezni izšūtās baltās drēbēs un, nobrīnī­jies par ieskābušā alus smaku, pazina šai stāvā Daligaras Valdītāju un Tiesnesi.

Tiesnesis stāvēja pie restēm, aiz kurām tumsā tik tikko bija sa­manāms Rites trauslais augums.

Tiesnesis, lieki nevilcinoties, uzrunāja atnācēju.

— Es tevi gaidīju, elf, — viņš bargā balsī pavēstīja. — Tu te ieradies meklēt savu līgavu, vai ne? Es to zinu.

Joršs apjukumā nespēja izteikt ne vārda. Kā Tiesnesis varēja to zināt? Protams, Rite vēl bija maza meitene un arī viņš pats vēl nebija pārsniedzis pusaudža vecumu, taču elfiem ir pierasts līgavu izvēlēties jau agrā jaunībā un izvēlēties uz mūžu mūžiem. Ikreiz, kad Joršs iedomājās par Riti, — kad atcerējās viņas seju, to, cik drosmīgi viņa bija aizstāvējusi un cik maigi mierinājusi mazāko meiteni, to, kurai nebija pirkstiņa, — viņš skaidri zināja: Rite vai neviena cita!

— Es zinu. Arī es protu lasīt senās zīmes, arī es izlasīju pareģo­jumu un tikai pēc tam liku to iznīcināt tāpat kā visus pārējos vecu laiku uzrakstus, kas maitāja namu sienas šai pilsētā. Lasītmāka tautai nav vajadzīga! Bet, ja nu kāds tomēr šīs nevajadzīgās zinī­bas ir apguvis, labāk lai viņam netrāpās acīs lieki burti. To pareģo­jumu bija rakstījis Ardvins, lielais burvis, Gaismas kungs, pilsētas Dibinātājs! Vai tu zini, ka Daligara kādreiz bijusi elfu pilsēta? Tu taču to zināji, vai ne? Pēc tam, kad orki pilsētu bija nopostījuši, Ardvins to atkal atjaunoja, nodibināja no jauna. Ardvins bija dī­vains, viņš mīlēja elfus. Karavadoņa spējas viņam piemita, to es nevaru noliegt. Protams, nav nieka lieta pašos orku varenības lai­kos uzbrukt to pilsētai ar karaspēku, kas ir uz pusi mazāks par pre­tinieka armiju. Spoži uzvarēdams šai kaujā, Ardvins, protams, apliecināja zināmu apķērību, drosmi un gudrību, tomēr jāatzīst, ka ar mani viņš sacensties nevar. Es esmu patiesais Daligaras dibi­nātājs, es esmu šīs pilsētas īstenais atbrīvotājs! Es Daligaru atbrī­voju no kaislībām, no egoisma, no alkatības, es vadu to uz tikumu un pazemību, mazgāju to šķīstu savā taisnīgumā un bardzībā. Un es padaru šo pilsētu skaistāku! Arī es esmu burvis, daudz dižāks bur­vis nekā Ardvins, kurš to vien prata kā pareģot nākotni un sagraut Ēnas lāstu, ar kura palīdzību orki gribēja pakļaut visu pasauli. Es esmu paveicis vēl vairāk! Vai tad tu to nepamanīji? Vai redzēji manu pārsteidzošo brīnumu? Manu triumfu?