Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Erbrovs apjuka un ņēmās steigšus pārcilāt dauzslāņainās atmi­ņas, tad viņa mute papletās smaidā, atklājot skatieniem dažus pārus ilkņu. Bērnu činkstieni un raudas ieskanējās vēl spalgāk.

—   Izdomā ko labāku! — ievaidējās Joršs.

Pūķa smaids papletās platāks, un tagad kļuva redzami ari dzi­ļāk mutē novietotie pēdējie ilkņu pāri, kuri bija ne vien visgarā­kie, bet arī vislīkākie. Daži bērni metās zemē, izmisīgi lūgdamies, lai viņus neēd.

—    Kas tās par muļķībām! Pūķi vispār neēd cilvēkus! — pacie­tību zaudējis, dusmīgi iesaucās Joršs. Viņš jau bija pamanījis, ka Rite pazudusi. Ātrāk vajadzēja nomierināt vismaz kādu no bērniem, citādi neizdosies noskaidrot, kur meitene palikusi.

Taču troksnis nerimās, taisni otrādi: raudas, brēcieni un šņuksti mijās ar lūgumiem pēc žēlastības. Tagad bērni lūdzās, lai pūķis viņus neēd un lai briesmīgais elfs nenogalina ar savu dusmu zibeņiem.

Joršs nezināja, ko iesākt. It visi paņēmieni, ko viņš mēģināja likt lietā, lai nomierinātu un apklusinātu bērnus — kliegt, vici­nāt rokas, aizdedzināt nelielo pie sienas piestiprināto lāpu — tos tikai sabiedēja vēl vairāk.

Beidzot baismīgs rēciens skaļumā pārspēja sīkaļu raudas un jauni liesmu uzplaiksnījumi izdzenāja tumsu. Gaisu piepildīja mazliet ap­sviluša cepeša smarža. Un tai pašā mirklī iestājās pilnīgs klusums.

—    Kurš grib kādu gabaliņu ceptas zoss? — apvaicājās pūķis. — Zoss ir garda un trekna, bet jūs esat izkāmējuši un liesi. Vai tie­šām jūs domājat, ka es ēdīšu utainus kaulukambarus, ja tepat bla­kus ir aploks, kurā netrūkst ne vistu, ne zosu? Eu, jūs divi, jūs lielākie, — Erbrovs vērsās pie Kreska un Morona, — viens no jums lai atnes kādu nieku rozmarīna, bet otrs lai sagādā zarus iesmiem! Izcepsim arī pārējās zostiņas un ieturēsimies!

Viņš vēl nebija pabeidzis sakāmo, kad bērni jau metās ārā no aitu kūts, lai steigtos turp, no kurienes plūda brīnumaina silta ēdiena smarža. Kļūdīties nebija iespējams: tā varēja smaržot tikai gards gaļas gabals, kurā var iekosties un pēc brīža sajust, kā aizpildās izmisīgais tukšums, kā bēg izsalkums, bailes, ilgas un skumjas, kas vienmēr mājo tukšos vēderos.

—   Tikai izsalkums ir spēcīgāks par bailēm, — paskaidroja pūķis. — Šis likums ir attiecināms uz suņiem, kaķiem, cilvēkiem, zelta zivtiņām, pūķiem un troļļiem; par elfiem šai sakarā nemāku neko teikt, jo nepazīstu viņus pietiekami labi.

Kala nesteidzās līdzi pārējiem. Viņa piegāja pie Jorša, dziļi ievilka elpu, nopūtās, norija kaklā sažņaugušos kamolu un stāvēja klusē­dama. Joršs nometās ceļos, lai viņa seja būtu vienā augstumā ar meitenes acīm.

—    Uz kurieni aizveda Riti? — viņš klusi jautāja.

Kala nomierinājās, vēlreiz norija siekals un beidzot spēja atbil­dēt: — Uz Daligaru, viņu aizveda uz Daligaru. Dzirdēju, ka Dra­garna ar Strumaci par to runāja. Riti aizveda uz vietu, ko sauc par "vecās pils apakšzemes kambariem".

—    Es zinu, kur tas ir, — teica Joršs, — arī es bērnībā esmu tur bijis.

Kala atkal norija žņaudzošu kamolu.

—   Viņi teica… teica, ka… domāju, ka viņi grib nodarīt Ritei kaut ko ļaunu… Un Dragarna viņu sita… ļoti sita.

—    Nebaidies, es tūlīt steigšos pie Rites. Nebaidies, viss būs labi.

Joršs to atkārtoja vairākas reizes: gribēdams nomierināt un

iedrošināt ne tikai Kalu, bet arī pats sevi. Viss būs labi, kā gan citādi.

Kala pamāja ar galvu, viņas acīs sariesās asaras, taču meitene savaldījās un neraudāja.

Joršs pagriezās, lai ietu ārā no kūts, un jau bija nostājies uz sliek­šņa, kad Kala kaut ko nočukstēja.

—    Atvaino, ko tu teici? — viņš atskatījies jautāja.

Kala bikli pacēla kreiso rociņu, iepletusi visus piecus pirkstus, un atkal dziļi ievilka elpu.

—    Paldies tev par manu roku, — viņa teica, un šoreiz to va­rēja sadzirdēt.

Kamēr Joršs bija runājies ar Kalu, Erbrovs Jaunākais jau bija veiksmīgi izrīkojis bērnus. Mazākajiem viņš bija licis iekārtoties siltumā un sausumā — mājiņā, kuru rotāja akmenī kalto zostiņu rinda un krāsainās sirdis un kuras durvis Dragarna un Strumacis bija pametuši līdz galam vaļā. Savukārt lielākie par spīti lietum palīdzēja pūķim tikt galā ar milzīgu iesmu. Dragarnas un Strumača mājā bērniem izdevās atrast no īstiem kviešu miltiem ceptu īstu maizi un vēl dzeltenu, īpatnēji smaržojošu dzērienu, kuru — kā zināja teikt viens no lielākajiem — sauca par alu. Vistu un zosu spalvas virpuļoja gaisā, un Joršs ar šausmām uzlūkoja nelaimīgos putnus, kuru dzīve tūlīt būs galā.

—    Varbūt kāds grib zeltainās pupas? — viņš jautāja.

Neviens pat neatbildēja.

—   Vii tiešām jūs reizēm ēdat cilvēkus? — pūķim jautāja viens no mazākajiem bērniem.

—   Tikai izņēmuma gadījumos, — pašapzinīgi atbildēja pūķis. — Garša nav no labākajām, turklāt apavi rada liekus sarežģījumus…

—   Varbūt tu varētu apēst Strumaci? — cerīgi prasīja mazais.

—   To ļumīgo resnuli?— pūķis ieinteresēti apvaicājās.

—    Pūķi neēd cilvēkus! Pūķi vispār nekad neēd cilvēkus. Nekad! — iekliedzās Joršs, nebūdams sajūsmā par pūķa izdarī­bām un runām.

Viņam izdevās panākt, lai skaļais bērnu pūlis pieklust.

—    Es iešu uz Daligaru pēc Rites, — Joršs teica pūķim.