Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Viņi bija mans tētis un mana mamma, — Rite klusi teica. Ja viņa elpos ļoti dziļi un runās pavisam lēnām, varbūt izdosies nesākt raudāt.

—    Bija? — nelikās mierā svešais.

Nē, tomēr neizdosies, pat elpojot dziļi un runājot lēnām. Asa­ras sāka plūst pašas. Rite raudāja.

—    Viņus pakāra, — teica Kresks.

Svešais kļuva pelnu pelēks.

—   Kāpēc? — viņš neskanīgā balsī prasīja, kad atkal bija atgu­vis elpu. — Kāpēc?

Klusums.

—    Egoisms, — caur šņukstiem izdvesa Rite, nekādi nespēdama nomierināties, — un… — turpināt viņa nespēja.

—    Un… kas?— mudināja svešais.

—   Un tas, ka viņi esot palīdzējuši elfam, bet es zinu, ka tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība, jo…

Rite nespēja pabeigt teikumu.

—    Nēēēēē! — iekliedzās Joršs. — Nē, nē, nē, nē! Viņi ir zaudē­juši dzīvību, viņi ir miruši, atstājuši tevi bāreņos, jo izglāba mani!

Svešais aizsedza seju plaukstām. Tupēdams ceļos, viņš sakņupa, sarāvās čokurā. Viņu gluži kā lapu ziemas vējā purināja arvien spēcīgāki drebuļi. Kresks triumfējoši pasmaidīja.

—    Redzēji, ka viņš tomēr ir elfs!

Rite pārstāja raudāt. Viņa pacēla galvu un pievērsa skatienu pinkšķošajai būtnei, kas valstījās zemē viņai pie kājām. Vai tie­šām tas bija elfs? Pareizāk, pats Elfs, kura dēļ… Vai tiešām viņas vecāki bija miruši un pametuši viņu vienu, lai izglābtu šo radī­jumu? Lai izglābtu šo ķēmu? Vai tiešām viņa ir bārene šī smirdīgā āksta dēļ? Šī muļķa dēļ palikusi bez tēta un mammas? Viņa ir zau­dējusi kaltētos ābolus, ceptās irbītes, silto, mīksto gultu un karsto brokastu pienu ar medu, un pie visa vainīgs ir tikai šis nožēlojamais radījums, kurš pirms brīža izsmēja izbadējušos bērnus un meiteni ar kroplu rociņu? Tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība. Beidzot, kad svešais bija nosaucis Arstridas vārdu, Rite pazina drausmīgi novārtītās un smakojošās drēbes, kas bija tam mugurā: tā bija ciema vecākā meitas kāzu kleita! Pat Rites mamma bija palīdzē­jusi izšūt grezno S burtu uz tās ņiebura! Dusmas pārspēja sāpes, Rites basā kāja raidīja naidīgu spērienu pa Jorša sāniem, taču viņš to nemaz nesajuta.

—     Vācies prom! — Rite kliedza. — Tas, ko tu runā, nav tais­nība! Nekas nav taisnība! Vācies! — Viņa svešajam arī uzspļāva, taču tas nekustējās. Joršs bija zaudējis samaņu.

Rite nepaguva izdomāt, ko teikt vai darīt tālāk, jo aiz muguras atskanēja nikns Dragarnas ķērciens, paziņojot, ka pusdienu pār­traukums jau sen ir beidzies.

—   Viņš ir elfs! — iesaucās Kresks, norādot uz stāvu, kas gulēja zemē viņiem pie kājām.

Šis vārds atkal skrēja no mutes mutē, atbalsojoties un daudz- kāršojoties, līdz sasniedza sardzes kareivjus. Daži tūdaļ raidīja bul­tas, un Rite, Kala un Kresks nometās guļus, piesegdami galvu ar rokām. Joršs vēl aizvien nekustējās, viņš tik tikko elpoja. Paugurs, kas bija samanāms aiz Bāreņu nama, piepeši salīgojās. Izrādījās, ka zālē visu laiku slēpies pūķis. Tas bija pavisam tuvu un neiedomā­jami milzīgs. Visi bēga, ko kājas nes. Tikai trīs bērni, kas gulēja zemē, paslēpuši galvu rokās, laikus nepamanīja briesmas. Skatienus viņi pacēla tikai tad, kad sajuta uzbrāzmojam karstu un nelabi dvako- jošu vēju. Ieraudzījuši pūķi pāris soļu attālumā, bērni saprata, ka vēja brāzma bijusi šī nezvēra elpa, kas plūda no pavērtās rīkles, kurā bija saredzami baismīgi ilkņi.

Par laimi pūķis uz bērnu pusi pat nepaskatījās. Tas pūlējās sau­dzīgi, bet pietiekami stingri satvert zobos noģībušo Joršu.

—    Rite! — klusi pasauca Kala.

—   Csst! Klusu.

—    Rite, es apčurājos.

—   Tas nekas. Vispār tu pareizi darīji, — mierinoši čukstēja Rite. — Nočurājusies tu nebūsi tik garšīga. Bet tagad klusu!

Pūķis nelikās par viņiem ne zinis. Tas joprojām mēģināja izdo­māt, kā aizgādāt projām Joršu. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģi­nājumiem kārtīgi satvert viņu zobos pūķis ar kreiso ķetnu sagrāba elfa potītes, ar labo — delmus, tad iepleta milzīgos, smaragdzaļos spārnus un lēnām pacēlās gaisā.

Kad pūķis jau bija augstu debesīs — bet patiešām augstu, augstu — tam pakaļ veltīgi traucās dažas strēlnieku raidītas bultas.

Rite aizvien vēl gulēja zemē, nezinādama, ko iesākt, līdz beidzot viņu stāvus uzrāva Dragarna.

—   Tu… — niknumā smakdama, sēca Dragarna. — Tu… tu, sīkā neliete, draņķe, elfu draudzene… jā, elfu draudzene… tāpat kā tavs tēvs un tava māte… Lai slavēts Tiesnesis, kurš tiem lēma nāvi!… arī viņi bija nožēlojami nelieši… bet tevi es vienmēr paturēju acīs… es jau zināju, nojautu… tieši tu pievilināji visus tos ne­zvērus… tā ir tikai tava vaina!

Rite pat nemēģināja runāt pretī. Viņa zināja, ka jebkuri iebil­dumi tikai vairos Dragarnas dusmas un sitieni būs vēl sāpīgāki.