Pēdējais karš

- Par vēlu, - sacīja Pavlišs. - Otrajā numurā. Ja tāds vispār iznāks.

Svētki bija sabojāti. Fanfaru nebija. Pa ceļam bija mehāniķis Leščuks. Stāstīja, ka viņam ir iesnas. It kā nebūtu nekāda almanaha. Pavlišs lika viņam ienākt pēc tējas. Dos pilienu. Medicīna pieveikusi gandrīz visas slimības. Izņemot iesnas.

- Un vilks apēda Sarkano Cepurīti, - Pavlišs stāstīja pats sev, atverot durvis uz savu kajīti. - Bet sākās tik interesanti.

- Viņš iegāja, trāpīgi iemeta slikto almanahu zem gultas un tad kāds pieklauvēja.

Pavlišs kaut kādu iemeslu dēļ nolēma, ka ir ieradusies Sņežina. Saprata, ka nepelnīti aizvainojusi, un atnāca.

Pavlišs metās pie durvīm. Aiz tām stāvēja virtuves robots Griška.

- Paldies, - viņš klusi teica. - Jūs mani nenodevāt. Es tik ļoti baidījos, ka jūs sacīsit: “Zilo bārdu” uzrakstījis tikai robots ar mazvērtības kompleksu. Un tajā pašā laikā grafomāns. Un būs skandāls.

- Aaa... - vienaldzīgi sacīja Pavlišs. - Neviens neuzzinās. Nevienu neinteresē. Par Zilbārdi ir ļoti labs stāsts. Bet atbildi man uz citu jautājumu. Tikai godīgi. Es tev nenodošu. Nav manās interesēs. Pārējās pasakas arī tu uzrakstīji?

- Jā, - sacīja robots un nolaida metāla galvu.

- Un par vēstnieci uz Lokateipanas planētas?

- Es.

- Un par Aļonušku un Ivanušku?

- Es. Tagad jūs visiem izstāstīsiet?

- Nē. Nevienam nedrīkstam pateikt, ka pusi no almanaha darbiem radīja virtuves robots. Pārāk smieklīgi.

- Es nevaru nerakstīt, - sacīja Griška. - Bet es vienmēr aizņemos sižetus. Es nezinu, kā izgudrot savu.

- Es jau sapratu, - sacīja Pavlišs. - Turpini. Noslēpums paliks starp mums.

- Es savā ziņā esmu laimīgs, - sacīja robots.

Pavlišs aizvēra aiz viņa durvis. Viņš nekad vairs nerediģēs almanahus un nerunās par savām jūtām to lapās. Atkal klauvēja pie durvīm.

- Ienāciet, - sacīja doktors, neatskatoties.

- Nu neapvainojies, Slava, - sacīja Sņežina. - Tā vietā, lai rakstītu sliktus stāstus, būtu pajautājis man. Un nemaz nevajadzētu lidot uz Pamiru.

- Patiešām? - jautāja Pavlišs.

Bet viņam nebija laika pajautāt vēl kaut ko citu. Iekšējo sakaru skaļrunis nokrekšķēja un kapteiņa balsī sacīja:

- Apkalpes uzmanībai: Bāze Zeme-14 ziņo...

Kapteinis apklusa, pie mikrofona čaukstinot telegrammas lapu.

- ... Ziņo, - atkārtoja kapteinis, - ka Smita ekspedīcija vakar sasniedza Zemes centru.

- Oho! - sacīja Pavlišs. - Es zinu Smitu. Labi padarīts.

- Zeme-14 arī paziņoja, ka bāze ir gatava "Segežas" uzņemšanai. Viņi mūs gaida.

- Nu re, mēs esam mājās, - Sņežina iesmējās.

- Sniedziņ, tagad atkārto visu, ko man teici, - Pavlišs lūdzās.

- Vai tad es kaut ko teicu?

Mīļie bērni!

atsauksmes par šo grāmatu nosūtiet pēc adreses: Maskava, A-47,  Gorkija iela, 43. Māja: "Bērnu grāmata".