Pēdējais karš

Mēs tikko ielidojām orbītā ap šo planētu, un no turienes, no bāzes atlidoja viena meitene - es neatceros viņas vārdu, šķiet, Nastja. Pakaļ zālēm un pastam. Kopā ar viņu mēs aizsūtījām atpakaļ planierī Vitju Umnovu, tāds jautrs puisis, viņš mācījās kaimiņu grupā..."

 Šajā brīdī Pavlišs pārtrauca stāsta lasīšanu. Viņš saprata, ka jau pirmajā almanaha numurā viņam darīšana ar plaģiātu. Klejojošs sižets nevar būt tik klejojošs, lai to atcerētos un pierakstītu uzreiz divi komandas locekļi. Kurš bija viens no viņiem - stāsta autors, kurš gulēja Pavliša priekšā, doktors nojauta. Stāstīšanas stils un veids nodeva pašu kapteini. Tātad, pirmais variants piederēja vienam no navigatoriem vai praktikantiem, kurš šo stāstu uz tiltiņa bija vairākkārt dzirdējis un pārrakstījis, izmantojot mazliet iztēles.

Bet pirms rīkoties, Pavlišs nolēma izlasīt stāstu. Tomēr ir taču interesanti, kā to pašu sižetu interpretē cits autors.

“Viņi neveiksmīgi nolaidās uz planētas. Planieris tika sadauzīts, rāciju sadragāja gabalos un trīsdesmit kilometru līdz bāzei.

Nu, kamēr bija vēss, viņi priecīgi gāja, runāja. Un tad saule sāka cepināt, un Vitjam tas nemaz nepatika. Bet ūdens nav, un līdz bāzei jāiet vēl piecas vai sešas stundas.

Viņi ar Nastju velkas, kājas grimst smiltīs, stiepj pasta un zāļu somas, un Viktoru moka doma: kur piedzerties?

Pēkšņi redz - dīķis. Apkārt dzīvnieki. Vitja steidzas pie tā, un Nastja viņu aptur: “Nedrīkst. Tas nav ūdens, bet fizioloģiskais šķīdums. Nav zināms, kas ar tevi notiks, kad piedzersies. Viss var būt. Ja dzīvnieki, dzerot, dubultojas, iespējams, ka arī pats dubultosies. Vai pat pārvērsties tādā pašā dzīvniekā."

Vitja palaida garām vienu dīķi, paklausīja. Un tad otrais ir pie horizonta. Ar otro bija grūtāk. Nastja Vitju burtiski aiz rokas aizvilka. Kad viņi nokļuva pie trešā, Vitja nespēja to izturēt, atgrūda meiteni - un uz peļķi. Un padzērās. Un iedomājies, kas notika? Viņam nebija laika attālināties no dīķa, noslaucīt lūpas, kad ar viņu notika pārsteidzoša pārmaiņa: Nastjas acīs viņš sāka dalīties. Ķermeņa vidū ir dalīšanās līnija, tā aug platumā, attiecīgi augums samazinās, raud, mokās... Lūk, viņam jau divas galvas un četras rokas. Vēl pēc brīža - nevis Viktors, bet Siāmas dvīņi. Tad trah! - un divi Viktori stāv Nastjas priekšā.

- Es taču brīdināju, - Nastja stāsta viņam.

Tā arī gāja tālāk. Priekšā ir Nastja, un aiz viņas divi Vitjas, pusē no iepriekšējā auguma, skafandra un visa, kas atradās zem skafandra skrandās. Briesmīgs skats!

Tā arī aizgāja līdz bāzei. Bija smiekli un bēdas. Mēs tik tikko izglābām Viktorus: viņus ārsts nevēlējās atlaist, uzrakstīja zinātnisku rakstu, mērīja spiedienu, veica testus, ņēma analīzes.