Pēdējais karš

Bet vislielākās nepatikšanas sākās, kad mēs atgriezāmies uz Zemes, un mums uz borta ir par vienu cilvēku vairāk. Neviens mums neticēja. Viktorus nācās no skolas izslēgt. Abus divus.

Nesen es viņus satiku Maskavā. Abi izauguši, apprecējušies, strādā. Izliekas par dvīņiem.

Manuprāt, stāsts jauniešiem, īpaši nepacietīgajiem, ir ļoti pamācošs. " Tā devīze: "Esiet modri".

Pavlišs paņēma abus stāstus, devās lejā uz kopkajīti. Maz ticams, ka abus stāstus var ievietot almanahā. Nepieciešams konsultēties ar citiem autoriem.

Tante Mila gatavoja tēju. Tieši diennakts pagājusi kopš brīža, kad radās ideja par almanahu.

Pavlišs gaidīja, kad kopkajītē sapulcēsies vairāk cilvēku, pēc tam sacīja:

"Almanahs jau būtu izdots. Viss ir gatavs. Bakovs pat papīru iedeva. Bet notika neparedzēta komplikācija. Plaģiāts. Divi stāsti par vienu sižetu.

- Oi! - teica Kiročka Tkačenko.

- Abi norakstījuši, - kategoriski paziņoja Sņežina. - Paņēma kādu Čehova stāstu un nomainīja varoņus.

- Un liela sakritība?

- Nē, - sacīja Pavlišs. - Bet pietiekama. Stāsti ir īsi. Es tos izlasīšu.

Desmit minūtes pagāja klusumā. Viņi klausījās. Tad sakustējās, strīdējās, vai tas ir, vai nav plaģiāts. Bauers pieprasīja, lai autori nosauc sevi. Atzīstas, kurš no kura noklausījies.

 - Otro stāstu uzrakstījis kapteinis, - sacīja Mazulis. - Mēs zinām viņa manieri: “Es atceros, ka mūsu skolā ...” Un es uzrakstīju hipotēzi. Ko slēpt ...

- Nē, - sacīja Zagrebins no durvīm, klusi ienācis  un noklausījies strīdu. - Es vispār nerakstīju stāstu. Gribēju, bet nesanāca laiks. Es atzīstos, mutiski stāstīju šo stāstu. Varbūt arī vairāk nekā vienu reizi.

- Es pats to dzirdēju, - sacīja Bauers. - Un tieši tā, kā rakstīts otrajā stāstā.

- Es to pierakstīju, - pēkšņi sacīja Kiročka Tkačenko. - Bet es nenorakstīju. Mēs vienojāmies par folkloru, un man bija žēl, ka tik brīnišķīgs stāsts izzudīs.

- Tātad, situācija kļūst skaidrāka, - Pavlišs sacīja, stingrā tiesneša balsī. - Nu, bet kurš apstrādāja sižetu tautas pasakas garā?

Neviens neatzinās. Tad Zagrebins sacīja:

- Stāsti tomēr dažādi. Beigas arī dažādos veidos. Varbūt abus atstāt almanahā?

- Atstājam, - Bauers piekrita. - Bet moto neatklāsim?

- Nē, - sacīja Pavlišs. - Ja vienojāmies tad vienojāmies.

Pavlišs nevēlējās parakstīt savu stāstu, jo nebija zināms, kā Sņežina uz to reaģēs. Turklāt viņam bija kādas aizdomas: kurām apstiprinoties, ideja par almanahu cietīs graujošu fiasko, un Pavlišs kļūs par apkalpes apsmieklu. Šīs aizdomas bija jāpārbauda.

12

Nākamajā dienā Pavlišs personīgi iznēsāja pa kajītēm gatavu, iesietu almanahu. Uz vāka bija "Segežas" disks starp zvaigznēm un planētām. Almanahu sauca “Apbrīnojamais kosmoss”.

Pabeidzis darbu, Pavlišs devās uz kajīti un gatavojās pieņemt apsveikumus.

Pirmā viņu apmeklēja Sņežina.

- Uz Pamiru aizlidoji? Viņa jautāja.

- Kas aizlidoja? - izbrīnījās Pavlišs.

- Acis tev nekaunīgas! - sacīja Sņežina. - Tu visu tā izdarīji lai nepaliktu šaubu: tu esi autors. Bet es dumjā stāvoklī. Kaut vārdus būtu nomainījis.

- Saproti, Sniedziņ, - sacīja Pavlišs, - tas ir stāsts, mākslas darbs. Kāpēc to uztvert nopietni? Daudzas Sņežinas ir pasaulē.

- Ahā, atzinies, - sacīja Sņežina. - Es tagad neiešu vakariņās. Es nevēlos, lai par mani smejas.

- Ja arī smiesies, tad nevis par tevi, bet par mani.

- Tava vārda nav, bet mans ir ar lielajiem burtiem. Tūlīt es sākšu raudāt.

Bet Sņežinai nebija laika piepildīt draudus. Ienāca Bakovs. Viņš bija nikns. Ūsas izbozušās kā kaķim, kazaku šķipsna kā dusmīga tīģera krēpes.

- Doktor Pavliš, - viņš teica, - vai jūs kopā ar Panovu nozagāt signāla kapsulu, vai arī jūs ceļat viltus paniku uz kuģa?

- Un kas? - jautāja Pavlišs.

- Es pārbaudīju visas kapsulas. Tās ir savā vietā.

- Nu, tad jau brīnišķīgi, - sacīja Pavlišs. - Bet kāpēc jūs nākat pie manis?

- Redzi nu, - sacīja Sņežina. Un atstāja kopkajīti.

- Vai jūs domājat stāstu? - jautāja Pavlišs, pavadīdams ar acīm Sņežinu.

- Tieši jūsu stāstu.

- Bet kāpēc tieši manu?

- Ir skaidrs, ka jūsu, - sacīja Bakovs.

- Tas ir bardaks, - sacīja Kiročka, ieskrienot iekšā. - Kādas šausmas tu, Slava, drukā?

- Ak! - sacīja Pavlišs. - Un tu arī esi neapmierināta? Kādas ir tās šausmas?

- Par dzīvnieku iznīcināšanu. Uz Munas. Literatūrai vajadzētu izglītot cilvēkus, mācīt viņiem labu.

- Un dažreiz brīdināt, - sacīja Pavlišs. Viņš piecēlās un devās uz durvīm.

- Kurp tu ej? - Kiročka bija sašutusi. - Tā nav saruna. Tev slepkavības laikam patika. Un Sarkano cepurīti, tas ir, Zilbārdi arī nositi.

Pavlišs neklausījās. No gaiteņa stūra izlēca Mazulis.

- Klausies, Slava, - viņš teica.

- Tu arī esi neapmierināts? - jautāja Pavlišs.

- Nē, es par to nerunāju, man ir izveidojusies vēl viena hipotēze. Vai nav par vēlu?