Pēdējais karš

- Es domāju, ka sešas, - viņa teica. Un pēc sarūgtinātajām saimnieku sejām saprata, ka ir kļūdījusies.

- Lai gan precīzi neatceros, - viņa piebilda, - varbūt astoņas. Kaut kā nebija vajadzības skaitīt.

- Nepievērsiet uzmanību mūsu ekspertam, - sacīja Žulis Ebrs.

- Ziņkārība viņu kādreiz pazudinās. Nu kam rūp, cik kolonnu ir Lielajā teātrī! Un tagad mēs atļausimies atvadīties. Jums vajadzētu atpūsties.

Un Olga tika atstāta viena. Viņu nepameta sajūta, ka tiek uzraudzīta. Kā viņa izraisīja saimnieku nepatiku? Kas viņus aizvainoja? Liekas, ka nebūtu par ko. "Labi. Izgulēšos, un tad ķeršos pie darba,”viņa nolēma.

Bet aizmigt viņai nekādi neizdevās. Pēļi, ar kuriem bija piegāzta gulta, izrādījās elastīgi, mīksti, pat pārāk mīksti, un viņa labprāt būtu izmetusi vismaz pusi no tiem, bet tajā pašā laikā kaut kas stingri dūrās sānos, it kā būtu jāguļ uz akmeņiem. Olga bija pārāk nogurusi, lai celtos un meklētu neērtību cēloni. Viņa lika sev aizmigt.

Naktī viņa sapņoja, ka nokļuvusi lavīnā Kaukāzā un akmeņi dauza viņas ķermeni.

Tā bija nepatīkama nakts. Un, kad Olga pamodās, viņa jutās sadauzīta, miegaina. Viņa ar grūtībām piecēlās un konstatēja, ka sānus klāj zilumi. "Ir nu gan dzīve vēstniekiem", viņa domāja. - "Vakarā būs nepieciešams izpurināt pēļu gultu un pārklāt pēc savas patikas. Galu galā šeit būs jādzīvo vairākus mēnešus..."

Lokateipaņi gaidīja pie guļamistabas durvīm.

- Kā gulējāt? - Viņi jautāja nesaskanīgā korī.

- Paldies, labi, - Olga ņēma sevi rokās.

- Vai nekas netraucēja jums gulēt? - Žulis Ebrs stingri jautāja.

- Nu ko jūs! - Olga uzsmaidīja visdiplomātiskāko no saviem smaidiem. - Es esmu ļoti pateicīga par jūsu rūpēm. Es jutos kā mājās.

- Viss ir skaidrs, - teica balss no aizmugures rindām. Balss bija nedraudzīga.

Pazīstamais skeptiķu opozīcijas pārstāvis savilka žēlabainu grimasi un mēģināja dot Olgai kādu zīmi. Olga neko nesaprata.

- Lielajam teātrim ir ir astoņas kolonnas, - sacīja eksperts, kurš iespiedās priekšējā rindā. - Bet sakiet mums: kurš uzcēla Tadž Mahalu?

- Ko? - izbrīnījās Olga. - Tadž Mahalu?

- Nezina, - sacīja Žulis Ebrs.

- Nezina, - atkārtoja drūmā balss no aizmugures rindām. - Viņa ir tāda pati vēstniece kā es.

Pūlis draudīgi tuvojās Olgai, un viņa, pilnīgā apjukumā, atkāpās pie guļamistabas durvīm, nolādot savu neizlēmību, nolādot sev nezināmu kļūdu, kas apdraudēja labās Zemes un Lokateipanas attiecības.

- Izmest viņu no planētas!

- Viltvārde!

- Kolateipāņu spiegs!

- Atgrieziet mums Zemes vēstnieku!