Pēdējais karš

- Pareizi? - jautāja Vas. - Es vistu neesmu nekad redzējis.

Sekstīte nedaudz sakustējās, pieplūstot ar asinīm, un kāja nodrebēja, savelkot savus nagus. "Oi," domāja Sņežina, "cik daudz mums vēl jāizdara, kamēr mēs kļūsim līdzīgi viņiem. Cilvēks ir radības kronis. Parādīt viduslaiku cilvēkiem kādu no koronām. Cilvēks - radības kronis. Kam? Lūk! Tie ir īstie radītāji! Pavlišs droši vien tos  pat vairāk apskauž nekā es. Viņš taču ir speciālists." Vistas plakstiņi sadrebēja, viņa atvēra knābi un atskanēja īsa, aizsmakusi skaņa. Viņa gribēja piecelties, bet, cieši sasieta, varēja tikai paskatīties apkārt. Aro izslēdza aprīkojumu. Vas atvēra vāku. Zondes un lentes paslēpās galdā. Vista paplandīja spārnus, neveikli piecēlās, it kā mācoties, spēra soli, triumfējoši nokladzināja un, atvēzējusies ar spārniem tā, ka laboratorijā sacēlās vējš, platā lokā nolaidās uz grīdas. Visi stāvēja kā piesaluši pie grīdas, skatījās uz vistu; bet vista, it kā nekas nebūtu noticis, piegāja pie Sņežinas izkaisītās tabakas un mēģināja uzknābāt kripatiņu.

- Nu kā? - korona Vas vaicāja.

- Pārliecinoši, - Pavlišs pamāja.

- Un visa šī operācija ilga divdesmit astoņas minūtes, - sacīja Antipins.

- Ir gan muļķa putns - sacīja Sņežina.  - pastaigājas - it kā nekas nebūtu noticis.

- Tas tāpēc, Sņežina, - sacīja Zagrebins, izlīdzinot matus galvas aizmugurē, - ka viņpasaule neeksistē, vismaz vistām. Un Cigankovs veltīgi cerēja, ka viņam sanāks atmiņas veselam rakstam.

- Par cilvēkiem, Genādij Sergejevič, nav pierādīts. Tas, kas nav atļauts vistai, var būt pieejams cilvēkam.

- Pirmās klases radistam,-  precizēja Kiročka.

- Nu, es domāju, ka demonstrācija ir beigusies. - Zagrebins paskatījās uz savu pulksteni. - Mums ir daudz darāmā. Un, manuprāt, ir daudz vairāk iemeslu steigties uz Zilo planētu nekā iepriekš. Es domāju, ka vislabāk mēs izteiksim apbrīnu par savu kolēģu darbu, ja spēsim sagatavoties lielajam lēcienam un sasniegt lēciena punktu četrdesmit stundu laikā. Visi dodas sardzē. Mēs  kopā ar vecāko stūrmani un galveno mehāniķi kāpsim uz tiltiņa. Es lūdzu pārējos sākt gatavoties. Vēlreiz paldies. Pēdējais bija domāts koronām.

Kapteinis atstāja laboratoriju. Bakovs steidzās viņam pakaļ. Pārējie tomēr nekavējoties neizklīda. Pavlišs iztaujāja koronas par aprīkojumu. Bauers palīdzēja tantei Milai ķert vistu. Mazulis paskatījās uz viņiem un pēkšņi noķiķināja.

- Tu ko? - vaicāja Kiročka Mazulim.

- Es nodomāju: ar svaigu gaļu mēs esam nodrošināti. Saldētavā jābūt govju liemeņiem. Drīz lieli, ragaini lopi sāks pastaigāties pa komandtiltiņu.

- Tu esi prātā jucis, Mazuli  - sacīja Kiročka.  -Es ļoti baidos no buļļiem un govīm. Viņi metas uz sarkanu, bet es esmu ruda blondīne.

9.

- Sākumā es jutos ļoti neveikli, - sacīja korona Vas. - Mēs ielauzāmies jūsu pasaulē, pat nobiedējām Emīliju Karenovnu.

- Arī es jutos neomulīgi, - sacīja Sņežina. - jūs nu labāk apsēstos.

- Ja jums nav iebildumu, uz grīdas. Mums nav krēslu jūsu izpratnē.

- Sēdieties. Vai jums ieliet sulu?

- Apelsīnu, - korona Vas palūdza. - Aro atkal olbaltumvielas iet uz beigām, bet sintezatoru nekādi neizdodas noregulēt.

- Bet mums jūs palīdzējāt,-  sacīja Sņežina, atverot sulas kārbu. - Jūs zināt, tante Mila ir ierīkojusi vistu fermu un gaida, kad tās sāks dēt olas.

- Dēt olas?

- Nu, dzemdēt embrijus. Mēs tos arī ēdam.

- Mjā, žēl, ka mūsu saprāta brāļi tomēr ir nelabojami plēsoņas,-  sacīja Vas. - Es jokoju.

- Šodien mēs ieejam lielajā lēcienā, - mainīja tēmu Sņežina. - Būs jālien germovannā. Es atkal sabojāšu visu frizūru.

Vas bija absolūti bezmatains. Viņš nevarēja novērtēt sabojātās frizūras traģēdiju.

- Laba sula, - viņš atzīmēja. - Mazliet skāba.

Viņš atvēra vienu no kabatām, izņēma papīra turziņu, glāzē iebēra kaut kādu pulveri. Sula uzburbuļoja un satumsa.

- Tagad pavisam garšīgi, - sacīja korona Vas. - Pēdējo pusgadu neesmu izgājis no laboratorijas. Kad lielas problēmas risinājums ir tuvu, pārējais paliek fonā. Un reiz mēs ieslēdzām savu ierīci un ievietojām izžuvušu truku - tas ir tāds kukainis. Un pēkšņi tas palēcās.

Atmiņa bija tik spilgta, ka Vas aizvēra visas acis un sastinga ar paceltu glāzi savā peldplēvju rokā.

- Mēs vēl ilgi būtu mēģinājuši. Un pēkšņi šī ziņa. Vai varat iedomāties? Toreiz pats Galaktikas centra koordinators atlidoja pie mums un jautāja, vai mēs varam nekavējoties lidot uz Zilo planētu. Tas ir liels gods. Un es esmu liels zinātnieks un tā arī jūtos.

- Jūs neciešat no pārmērīgas pieticības, - Sņežina pasmaidīja.

- Bet vai man nav taisnība? Kā izgudrojumu izmantos, lai glābtu veselu planētu?

- Mēs pat neesam aizlidojuši turp. Ko darīt, ja nebūs ko glābt?

- Šaubos. Iedomājieties, ja šāda nelaime notiktu uz Zemes. Un visi miruši. Bet noteikti būtu saglabājies noteikts skaits līķu... Bet, starp citu, nav jēgas mani apbēdināt.

- Es nemaz negrasos, korona Vas,  - sacīja Sņežina. - Es pati, iespējams, vairāk nekā jūs, vēlos, lai vismaz kādu izdotos izglābt.