Pēdējais orks

—   Reizēm visas trīs, — tikpat klusu piebalsoja senešals.

Atspiedies pret sienu, arī Kapteinis atvilka elpu. Viņš uzklausīja

Rites pateicības vārdus un taisnošanos par to, ka…

—   Mēs visi mēdzam kļūdīties, — Kapteinis apjucis nomurdēja, ne­ļaudams Ritei pabeigt sakāmo. Viņš pat nepasmaidīja.

Tad piegāja pie Austras, lai atdotu Erbrovai vilcēnu, un tūdaļ atkā­pās nostāk.

Rite apvaicājās, kas un kā savainojis viņa roku. Kapteinis nostājās tai terases galā, kas grima ēnā, — droši vien gribēdams patverties no kar­stuma. Pavēnī dubļi, kas klāja viņa bruņas, nešķita tik uzkrītoši, kamēr Austras tērpa sudraba pavedieni un senešala brokāta zelts koši dzirk­stīja vasaras saulē.

Atspiedies pret sienu, Kapteinis pastāstīja, ka viņa zobens esot sa­lūzis kaujā, un, tā kā tas bijis orku zobens, kam šķērša nemaz nav, tas lūzdams savainojis viņa roku. Nu viņam vajadzēja skaidrot, ka ar orka zobenu, kas bijis pienācīgi smags, taču no slikta sakausējuma, viņš pē­dējā laikā cīnījies, jo viņa iepriekšējais zobens — no laba metāla, bet pārāk viegls — sašķīdis gabalos, cīnoties par Varilu, savukārt tas, kuru viņš lietojis pie Varilas, esot bijis aizstājējs citam, kurš salūzis kaut kur dienvidu kalnos, — tieši kur, viņš vairs neatceroties. Senešals pavēs­tīja, ka pilī noteikti vēl esot palicis viens no ķēniņu zobeniem — tas, kuru dzīves laikā lietojis Karols Sestais, protams, ja senešals nekļūdoties; un, kamēr Kapteinis atpūtās, senešals aizsteidzās pēc ieroča, kuru pavisam drīz svinīgi pasniedza Kapteinim. Zobena spalu rotāja tik daudz rakstu un dārgu akmeņu, ka Rankstrailam bija nepatīkami ņemt to rokās, taču iz­skatījās, ka zobens vismaz ir kaldināts no laba metāla.

Kā nākas atvilcis elpu, Kapteinis pavēstīja, ka pilsēta atkal esot ne­ieņemama, bet orku tilts un katapultas — sadedzinātas. Orku pārtikas krājumi jau esot šaipus mūriem. Ja valdniece piekrītot, viņš došot pa­vēli, lai puse no visiem labumiem tiek paglabāta pils pagrabos, bet otru pusi — protams, ar valdnieces piekrišanu — Lizentrails un viņa vīri pil­sētas galvenajā laukumā izdalīšot tieši rokās visiem pilsētniekiem.

Rite piekrītoši pamāja.

—    Mēs visi mēdzam kļūdīties, — viņa vēlreiz domīgi atkārtoja.

Tad jautāja, vai kāds ir sapratis, pa kurieni pilsētā iekļuvuši orki.

Kaut arī uz nocietinājumiem stāvēja bruņoti parasti daligarieši, tie tomēr visu laiku bija apsargāti.

Jautājums palika bez atbildes.

—    Kundze, — ieminējās senešals, — jums pirms nedaudzām stun­dām piedzima divi dēli. Vai jums nevajadzētu atgulties?

Parcija šim ierosinājumam jūsmīgi piekrita, un arī pārējie to at­balstīja.

Patiesībā arī Rite pati juta, ka ilgi nostāvēt vairs nespēs. Viņa pavē­lēja, lai nogalinātajiem orkjem nocērt galvas un lai tās pēc iespējas drī­zāk uzsprauž pīķos, — tiem, kas šos iebrucējus bija sūtījuši, jāzina, kādu galu ņēmuši tie, kas mēģinājuši nolaupīt ķēniņienes meitu.

Beidzot viņa paņēma Erbrovu rokās un nesa viņu pie brālīšiem. Parcijas palīdzību Rite noraidīja: viņa gribēja palikt viena kopā ar saviem bērniem, jo īpaši tagad, kad tikko bija pārciestas bailes tos zaudēt.

Pa ceļam uz guļamkambari viņa atrada Jastrinu joprojām tupam uz grīdas un raudam. Puika šņukstēja gan no bailēm, gan no kauna: Rite bija riskējusi ar dzīvību, lai viņu izglābtu, turpretī viņš nebija atmaksājis ar to pašu. Rite iesmējās un pateicās debesīm, ka vismaz Jastrins nav iejaucies lielajā juceklī un viņai nav bijis jāuztraucas arī par viņa dzī­vību, — taču šie vārdi Jastrinam bija niecīgs mierinājums.

Beidzot Rite atgriezās savā plašajā guļamistabā, kur biezie pils mūri gādāja par vēsumu un saules gaisma krita slīpā kūlī, kurā, nebeidzami džinkstot, virpuļoja vairākas mušas.

Rite iecēla Erbrovu gultā blakus brālīšiem.

—    Viņi tev patīk? — viņa jautāja.

Erbrova pamāja.

Rite novilka savu asinīm un dubļiem notraipīto tuniku un apvilka jaunu un tīru, ko pavisam nesen bija licis pašūdināt Ķēniņu pils namzinis. Rite slidināja pirkstus pār smalki izšūto linaudeklu un vēlreiz klusībā pieminēja veco vīni. Viņa novilka arī Erbrovas karmīnsarkano kleitiņu, kas bija kļuvusi neiedomājami netīra, un beidzot ietērpa mei­teni mīļajā gaišzilajā uzsvārcī, kura kabatās pietika vietas visām spēļmantām. Erbrova laimīgi pasmaidīja. Beidzot arī Rite apgūlās, apskāva savu meitiņu un ilgi turēja viņu cieši piespiestu sev klāt un nebeidza vien glāstīt, jo tikko pārciestās bailes viņu zaudēt bija tikpat spēcīgas kā absolūtā laime, ka tas tomēr nav noticis.

Kad karstums pierima un sāka krēslot vakars, Rite piecēlās un, aiz­vien turēdama Erbrovu rokās, izgāja uz pils augstākās terases — uz tās, no kuras varēja pārlūkot nevis dārzu, bet gan lielāko daļu pilsētas. Viņa apsēdās uz pamatīga akmens sola un palika tur ilgi, ilgi.

Skursteņi, kas daudzas dienas nebija izpūtuši pat ne vistievāko dūmu strūkliņu, pamazām atdzīvojās.