Pēdējais orks

Mazi dūmu mākonīši, viegli kā eņģeļu spārni, cits pēc cita kāpa aug­šup, nesot līdzi smaržīgas ziņas par sautējumiem, ceptiem sīpoliem, zu­pām un cepešiem, kurus gatavojot šoreiz bija izmantotas nevis žurkas, vardes un kaijas, bet gan kārtīgas vistas un cūkgaļa.

Mazi dūmu mākonīši, viegli kā eņģeļu spārni, cits pēc cita kāpa aug­šup, dzenādami cits citu starp jumtiem, saplūzdami kopā vieglā migliņā, kas klājās pār pilsētu, kura bija pārrāvusi aplenkumu un vairs necieta ne badu, ne bailes.

Tā vairs nekad necietīs ne badu, ne bailes. Nekad vairs.

Rite to apzvērēja. Kamēr vien viņa būs dzīva, viņa aizstāvēs Daligaru un tās ļaudis: viņa aizstāvēs šo ļaužu drosmi un viņu bailes, viņu ne­ganto blēdīgumu, parupjo muļķību, atjautīgo gudrību, dzirkstošo asprā­tību, ko liekot lietā, tie ir izdzīvojuši, pārciešot nelaimi pēc nelaimes, katastrofu pēc katastrofas, sāpes pēc sāpēm, izmanoties glābt gan sevi, gan savus bērnus. Rite zināja, ka naids viņu ir nocietinājis, bailes pada­rījušas ļaunu, bet izmisums varbūt uz visiem laikiem ir izsausējis viņas laipnības un pieklājības avotu un — kas visļaunākais — padarījis klibu viņas taisnīgumu, taču viņa prata cīnīties un vadīt ļaudis karā. Gan jau viņa iemācīsies tos vadīt arī miera laikā.

Aiz kāda loga ieskanējās sievietes balss, un Rite pazina šūpuļdziesmu, ko viņai kādreiz bija dziedājusi māte un ko viņa jau sen bija aizmirsusi. Tā bija smieklīga dziesmiņa, kas stāstīja par sirseni, kurš mēģina pieru­nāt spīdvabolīti, lai tā kļūst viņam par lukturi. Rite nodomāja, ka arī Erbrovai dziesmiņa patiks.

Un mēģināja tai piebalsot, kaut arī dziedamās rīkles viņai nebija. Erbrova viņu uzlūkoja sajūsmināta un laimīga. Pat priekā sasita plaukstas.

Rite savai meitai nekad nebija dziedājusi: viņa apzinājās, ka nav ne­kāda labā dziedātāja, turklāt vienīgās dziesmas, ko viņa prata no viena gala līdz otram, bija slavinājumi Valdītājam un Tiesnesim, ko viņai galvā bija iedzinuši tolaik, kad viņa dzīvoja Bāreņu namā.

Erbrovai vienmēr dziedāja Joršs — viņam bija brīnišķīga balss un neizsmeļams repertuārs elfu dziedājumu, kas vēstīja par vēju un zvaigznēm.

Piemirsusi, kā beidzas dziesmas rindiņa, Rite pieklusa, un Erbrova tūdaļ satraukti sarauca pieri, baidīdamās, ka mamma varētu dziedāšanu pārtraukt. Kopš tēvs bija miris, neviens Erbrovai neko nebija dziedājis.

Rite atsāka. Ieklausīdamās otras mātes balsī, viņa pamazām atcerē­jās visu stāstu: sirsenis satiek spīdvabolīti un lūdz, lai tā kļūst viņam par lukturi, spīdvabolīte negrib, bet sirsenis, cenzdamies viņu pierunāt, stāsta, cik vabole esot daiļa, un piesola viņai atnest nektāru no visas apkārtnes mandeļu ziediem; spīdvabolīte, kas patiešām ir īsta muļķīte, piekrīt un uzķeras uz sirseņa āķa, — jo vasarā, kad pļavās iemirdzas spīdvaboles, mandeļkoki jau sen ir noziedējuši. Erbrova sajūsmināti smējās, priecīgi un greizi mēģināja piebalsot Ritei un beigu beigās aizmiga.

Rite palika sēžam uz terases ar aizmigušo meitu klēpī.

Aplenkums bija pārrauts, pilsēta vairs necieta badu.

Orki, lai arī uz vienu vienīgu dienu, bija padzīti.

Divi dzīvi un veseli bērni bija ieradušies šai pasaulē, lai kopā ar Er­brovu neļautu iznīkt Jorša dzimtai.

Un vēl viņa bija atcerējusies dziesmu par sirseni.

Spriežot pēc smaržas, pils virtuvēs atkal cepa sikspārņus — vai var­būt tagad tas patiešām būs truša cepetis? Šoreiz vakariņas nebūs sarūpē­jis vecais namzinis, uii Rite, viņu atceroties, ļāvās skumjām. Vienubrīd viņa iegrima vieglā snaudā, bet tad atskanēja klusas zīdaiņa raudas, un viņa cēlās, lai ietu pabarot savus bērnus.

\

Sešpadsmitā nodaļa

Nākamā diena uzausa apmākusies, un zemie mākoņi šķita lietus so­lījumu pilni, tomēr pienāca vakars un lietus kā nebija, tā nebija.

Austra piegāja pie plašās terases malas, kur sākās kāpnes, kas veda lejup uz lielo laukumu, kur līdzās ūdens ņemamajam baseinam stāvēja Rankstrails un Lizentrails. Augšā uz terases efejām apaugušu margu aiz­segā Erbrova un vilcēns rotaļājās, trokšņaini un jau aizmirsuši nesen pārciestās šausmas. Abu kustībām piemita cilvēku un dzīvnieku mazu­ļiem raksturīgais burvīgais lempīgums.

Arī Austra sāka spēlēties ar vilcēnu — viņa to glāstīja, vēla augš­pēdus un pa jokam dzina prom, lai atkal sakamptu, kad tas pēc mirkļa bija pielēkšojis atpakaļ. Vilcēna nagi un zobiņi bija sīki, tomēr asi, un drīz Austrai uz rokas parādījās smalka, asiņojoša skramba. Erbrova sa­rauca pieri.

— Aua, — viņa noteica un norādīja uz asins pilīti.

Austra ieskatījās meitenei acīs: tas pats Jorša skatiens, tās pašas gaiš­zilās acis.

Viņa Joršu bija redzējusi tikai vienu reizi, kad tas šķērsoja viņas dārzu un viņam pakaļ dzinās vai puse grāfistes karaspēka. Arī Austrai pareģo­jums bija zināms, un viņa toreiz ne mirkli nešaubījās, ka redz pēdējo un visvarenāko no elfiem, — un Austru bija pārņēmušas bailes, ka elfs varētu viņā iemīlēties.

Pēc tam vairs nekas nebūtu grozāms, jo elfi iemīlas pavisam jauni un tikai vienreiz — uz visu mūžu.