Pēdējais orks

—   Jūtos aizkustināts, — palocījis galvu, paziņoja Lizentrails. — Ja tas var noderēt: mani sauc Lizentrails, bet mana zirga vārds ir Zeltaste. Un arī manas bruņas mirdzēja.

Puika laimīgs skrēja prom. Viņš jau bija patālu, kad viņu panāca Kap­teiņa balss:

—    Man rakstīt iemācīja tavs vectēvs.

Puika zibenīgi apsviedās riņķī un raudzījās Kapteini ieplestām acīm, piešāvis mutei priekšā plaukstu.

—   Man rakstīt iemācīja tavs vectēvs, — atkārtoja Rankstrails. — Tu izskaties viņam līdzīgs. Mēs viņu saucām par Trako Rakstvedi, bet viņa īsto vārdu es nekad neesmu zinājis.

—    Primo, mans kungs, viņu sauca Primo, tāpat kā mani.

—   Skaists vārds, — noteica Kapteinis, īsti nezinādams, ko sacīt. Kad viņam beidzot ienāca prātā, ka varētu puikam atkārtot vectēva vārdus par to, ka rakstveža un bruņinieka amati ir viscēlākie, jo viens stāsta par netaisnībām, bet otrs tās apkaro, puika jau bija aizskrējis.

—    Vai tad tavu zirgu nesauca par Zurkasti? — Kapteinis noprasīja Lizentrailam, nevarēdams izdomāt, kā citādi lai atbrīvojas no kamola, kas iemeties pakaklē.

—    Pēc simt gadiem neviens to vairs nezinās. Laikam arī man vaja­dzēs iemācīties lasīt, citādi nevarēšu tās annāles novērtēt un nemaz nezi­nāšu, cik spoži mēs mirdzējām kaujas laukā. Varbūt mums vajadzēja pateikt arī to, kā dēli mēs esam. Tad viņš varētu rakstīt — Lizentrails, Džartraila, Partraila vai kāda cita dēls, jo pēc simt gadiem neviens tak vairs neatcerētos, ka mani sauca par Lizentrailu, daudzu tēvu dēlu.

—    Zirgu vārdus jau pateicām. Cik tad daudz var mānīties?!

—   Tā nebija mānīšanās.

—    Zeltaste un Ērce Lieliskā! Un kur tad bija tās mūsu mirdzošās bruņas?

—    Iekšā, Kaptein, tās mums katram bija iekšā. Bija, kā nu ne. Un arī mirdzēt mēs mirdzējām. Vēršu cīpslas, kas satur kopā bruņu gabalus, ir tādas pašas kā orkiem, taču tās asinis, kas bija pa virsu, tās bija mūsē­jās un saulē mirdzēja. Un ikviens zirgs, kas savu jātnieku nes uz uzvaru, ir lielisks. Kas zina, kāds patiesībā bijis Ardvins? — vēl noprasīja Lizen­trails, kuru pirmās vakara zvaigznes un zemu lidojošās bezdelīgas, kam bija izdevies paglābties no orku nežēlības un izbadušo cilvēku iesmiem, noskaņoja uz apcerīgām domām. — Man tas nekad nebija ienācis prātā. Varbūt viņš tāpat kā mēs bija plikadīda, kura daudzreiz lāpītās bruņas kopā saturēja vēršu cīpslas, bet annālēs, lai padarītu visu smalkāku un krāšņāku, šo pataisīja par mirdzošu ķēniņu, kas spīd kā lākturis. Ei, Kap­tein, vai tu maz esi ievērojis, ka visā pilsētā nav nevienas Ardvina sta­tujas? Ka es tev saku, viņš arī ir bijis nabags no vieglās kavalērijas, un tāpēc to statuju nav. Mēs pat nezinām, kāds viņš bijis no vaiga.

Rankstrails paraustīja plecus. Kas viņam daļas par sira Ardvina pa­tieso seju.

Abi labu laiciņu sēdēja klusēdami.

Tad Lizentrails no savas tarbas izvilka pusi maizes klaipiņa, kas vēl bija saglabājies no tiem, ko pilsētas sievietes bija izdalījušas kaujas priekš­vakarā. Viņam bija arī ķiploks un drusku sāls, un viņš brālīgi dalījās ar Kapteini.

— Vēl labāk būtu, ja varētu dabūt mazliet eļļas, bet arī šitā nav slikti…

Rankstrails pamāja. Viņš lēni košļāja maizi, lai tās pietiktu ilgākam brīdim.

Kaut arī sāpes bija pagaisušas, ievainoto delnu viņš bija ielicis vese­lajā, tā, lai pirksti varētu pieskarties linu pārsējam. Viņš to taustīja pavi­sam viegli, sargādamies nosmērēt, lai gan savu mūžu nebija sargājis no netīrumiem nevienu pārsietu brūci.

Nolaidās vakars.

Kļuva vēsāks.

Rankstrails devās uz ķēniņienes istabām, lai saņemtu jaunus rīkoju­mus saviem vīriem.

Astoņpadsmitā nodaļa

Rite sēdēja pie Ķēniņu ložas ārējās balustrādes iepretī lielajam ak­mens tronim. Nakts nebija īpaši vēsa, tomēr Ritei tā tāda šķita, jo pēdē­jie notikumi bija viņu novārdzinājuši. Labi, ka lielais apmetnis sargāja viņu no aukstuma gluži kā mīksta, silta ligzda. Kamēr ķēniņiene te sē­dēja, bērnus pieskatīja Parcija.

Valdniecei tuvojās Rankstrails un, sveicienā palocījis galvu, jautāja, kā turpmāk rīkoties ar vieglo kavalēriju. Tagad, kad cīņa ar ienaidnieku vairs nebija tik bezcerīga, vajadzētu apsvērt, vai kavalērijas vīriem ne­varētu atļaut precēties un dzīvot kopā ar ģimeni. Piederība kavalērijai varētu kļūt par cienījamu un godājamu amatu, un kareivji būtu pasar­gāti no trūkuma un kauna. Un, kad šie lēmumi būs pieņemti, vajadzētu arī apdomāt, kā drīzāk aiztriekt orkus viņpus pakalniem. Rite pamāja: viss Rankstraila teiktais bija saprātīgs. Pat vēl vairāk, viņa piebilda, jo vārds saprātīgs to neraksturojot pilnībā.

—    Šī iecere ir svarīgāka par svarīgu, — viņa teica un pasmaidīja. — Es nekavējoties pavēlēšu atcelt seno un ļauno likumu, kas algotņiem aizliedz precēties. Arī pats algotņu vārds tiek atcelts. Apzīmējums Itareivji man patīk daudz labāk.

Sarunu pārtrauca Austras ierašanās.

Viņa ienāca ložā, sasveicinājās un, nelikdamās ne zinis par to, kas te pirms mirkļa pārspriests, klusi noklepojās un uzsāka valodu tādā tonī kā cilvēks, kas ilgi gatavojies sevišķi smagai un sarežģītai sarunai.