Pēdējais orks

—    Šis bija Ardvina tronis, — viņa lēni teica, norādīdama uz val­donīgo, milzīgo akmens sēdekli.

Rite pamāja, pieklājīgi apliecinādama mērenu interesi, tomēr neno­vēršot skatienu no apvāršņa, kur mēnesnīcā mirguļoja pēdējais sniegs, kas vēl bija saglabājies pašās kalnu virsotnēs. Viņa negribēja būt nelaipna, taču nevēlējās izrādīt kaut nelielu ieinteresētību par Austras vārdiem, baiļodamās, ka tā citu pēc cita uzskaitīs un aprakstīs visus pils iekārto­juma elementus.

—   Šis tronis nav darināts no koka, tas nav apzeltīts un rotāts grez­niem rakstiem, tas ir kalts no parasta akmens, — neatlaidās Austra.

Rite vēlreiz palocīja galvu. Varbūt viņa bija izrādījusi pārlieku piek­lājību un nepietiekamu vienaldzību.

—   Tronis ir ļoti liels, — turpināja Austra.

Tāpat kā Jastrins, arī Austra bija nepiekāpīga. Kad sarunas tēma bija atrasta, viņa mierā vairs nelikās. Rite pamāja vēlreiz, bet mazāk laipni.

—   Arī Ardvins pats bija ļoti liela auguma. Un viņš bija pieradis sēdēt uz plika akmens, — stāstīja Austra.

Rite pievienoja kādu sprīdi garuma un kādu mārciņu svara pašas prātā radītajam Ardvina tēlam — spodri baltās drānās tērptajam ķēni­ņam, burvim, kas rokās tur zaigojošu zizli.

Austrai vēl nebija gana. Jastrins salīdzinājumā ar viņu bija gatavais iesācējs.

Rite uz mirkli novērsa skatienu no apvāršņa, palūkojās uz Austru, tikko manāmi pamāja un atkal pievērsās tālajiem kalniem, cerēdama, ka nu šī saruna būs galā.

Austra pagājās tālāk galerijā, kur rindojās akmenī kaltie senie ķēniņi.

—   Šis bija Karols Miermīlis, — viņa teica, norādot uz pirmo no skul­ptūrām, tad pievērsās otrajam, sauktam par Bertrhandu, kuram nebija īpašu pievārdu. Trešais — Karols Otrais, sava pirmā vārdabrāļa mazdēls, bija dēvēts arī par īso, taču ne auguma dēļ, bet gan tāpēc, ka valdījis tikai divus mēnešus, — un šāds valdīšanas laiks tomēr bija labāks nekā tas, kas ticis piektajam akmens vīram šai rindā — Karolam Trešajam, sauktam arī par Visīsāko, kurš ķēniņa godā spējis noturēties tikai sešas dienas, jo nāvējoši kritis no zirga, lai gan, protams, nevarēja atmest arī iespēju, ka šis skumjais kritiens patiesībā bijis slepenas sazvērestības izraisīts.

Rite klusībā prātoja, ko gan ļaunu ir nodarījusi. Varbūt iepriekšējā dzīvē… Viņa uzmeta šausmu pilnu skatienu akmens valdnieku rindām, kas šķita aizstiepjamies nebeidzamos tālumos. Ja Austra nodomājusi stāstīt par katra dzīvi, nāvi un dižākajiem darbiem, tad ātrāk par ausmu šīm runām gala nebūs. Uzmācās domas par īpaši smalku sazvērestību: Austra iecerējusi viņu nogalēt ar nāvīgu garlaicību. Par laimi, tikusi līdz Karolam Trešajam, Austra apstājās. Viņa norādīja uz ķēniņu pulku.

—   Ardvina starp viņiem nekad nav bijis, — viņa teica. — Te ir visi, pat tie, kuri valdījuši tikai dažas dienas, nav paveikuši neko ievērības cienīgu un piemiņai par sevi atstājuši tikai savu vārdu. Taču te nav Ar­dvina — Glābēja, Taisnīgā, Gaismas Kunga, nav vienīgā īstenā ķēniņa, kurš valdījis pēc elfu krišanas.

—    Ko jūs sakāt! — beidzot izsaucās Rite.

Viņai šķita, ka pieklājības un pacietības robežas jau sen ir pārkāptas. Rite uzmeta skatienu Rankstrailam, taču tas dīvainā kārtā nenolaida no Austras ne acu un, kā šķita, pat neuzdrošinājās elpot.

—   Ardvina skulptūru nav nekur, — spītīgi turpināja Austra. — Nav arī nekādu citu viņa attēlu. Viņš negribēja, lai… negribēja… viltojumus… nevēlējās, lai sagroza… Viņa izskatu nebija iespējams iemūžināt.

Rankstrails šķita pārakmeņojies.

—    Varbūt viņš vienkārši bija kautrīgs, — cerēdama pielikt punktu, ieminējās Rite, kuru šī bezjēdzīgā saruna bija nogurdinājusi. — Arstri­das ciema dzirnavnieka meita vai mira no kautrības ikreiz, kad viņu kāds uzrunāja. Varbūt arī Ardvins bija tikpat kaunīgs. Vai smalkāk būtu jāsaka — atturīgs? Pieticīgs? Jā, viņš bija atturīgs un pieticīgs.

Labu brīdi valdīja klusums. Rite nopriecājās. Varēja cerēt, ka muļ­ķīgās runas ir cauri. Viņa varēs iet gulēt. Viņa varēs aizvērt acis un mie­rīgi izgulēties.

—   Nē, iemesls ir pavisam cits… Viņš nebija… Viņš nepiederēja pie cil­vēces… pie cilvēces šī vārda šaurākajā nozīmē… — izdvesa Austra.

Rites garlaikotība pazuda kā nebijusi. Viņa pavēra lūpas. Sirds nodrebēja.

—   Tiešām! — viņa iesaucās. — Es jau to zināju! — viņa triumfējoši paziņoja. — Es zināju! — viņa atkārtoja, pielēkusi kājās. — Arī Ardvins bija puselfs. Tāpat kā mani bērni. Es vienmēr esmu to zinājusi!

Viņas seja sajūsmā pārvērtās.

Taču Rankstrails aizvien stāvēja kā sastindzis. Ritei pat prātā iešāvās doma, vai tik Kapteinis nebūs apslimis. Tad viņa piegāja pie akmens margām un laimīga ieelpoja spirdzīgo nakts gaisu. Kad viņa pagriezās pret Rankstrailu un Austru, viņas sejā bija smaids. Pirmais smaids, kas pēc ilgiem laikiem atkal vērta viņas skatienu starojošu.

Austra brīdi klusēja, tad turpināja — pavisam klusi un lēni.

—    Ardvins nebija puselfs, — viņa pavēstīja gandrīz čukstus.