Tas ir dīvaini: pietiek, ja kaut viens cilvēks iestājas pret kādu nežēlīgu pavēli, lai arī citi — pat tie, kas jau sākuši pavēli pildīt, un tie, kas to devuši, — saprastu, cik tā patiesībā ir nežēlīga. Nefrīte bija ķēniņa vismīļākā meita. Viņa nesaņēma sodu par nepaklausību, un sekas bija necerētas: ķēniņš atcēla savu rīkojumu nogalināt orku bērnus. Un tas bija labi, jo daudzi kareivji jau bija dezertējuši no armijas, lai nebūtu jāveic šādi briesmu darbi. Kad Dardrails Nežēlīgais nomira, tronī kāpa viņa dēls Balruīns, saukts Jaunais. Tas ar īpašiem tikumiem vai spējām neizcēlās, taču citu troņa pretendentu vai tīkotāju nebija. Balruīns valdīja bez īpaša negoda un bez īpašiem varoņdarbiem, kamēr pasaule un apvārsnis bija mierīgi. Taču, tiklīdz apvārsnis satumsa gluži melns, jo to aptumšoja tūkstošu tūkstoši orku, kas nākuši no austrumu stepēm, ķēniņš nespēja izdomāt neko labāku kā pavēlēt uzraut augšā paceļamos tiltus, lai Daligara vismaz dažas stundas spētu pretoties aplenkumam, bet pats aizbēga, vēl pirms aplenkums bija sācies. Jāatzīst gan, ka atšķirībā no mana tēva viņš vismaz atstāja Daligarā karaspēku. Kamēr viņa kareivjus apkāva citu pēc cita, bet viņa ģenerāļu galvas tika savērtas virtenēs un līdz ar to zarnām kļuva par rotājumiem orku katapultām, Balruīns slēpās Aljilā, nepieejamajā cietoksnī Ziemeļu kalnos, kur tagad patvēries mans tēvs līdz ar galma atliekām un gandrīz visu grāfistes karaspēku. Tikai nonācis Ziemeļu kalnos, ķēniņš pamanīja, ka pazudusi Nefrīte, viņa jaunākā māsa, vienīgā, kura vēl nebija izgājusi pie vīra. Princese bija palikusi pie Daligaras, lai izglābtu Bāreņu namu bērnus, jā, arī tolaik jau bija Bāreņu nami, taču domāju, ka tie bija… pieklājīgāki nekā mana tēva valdīšanas laikā. Orkiem jau nevajadzēja saņemt īpašu pavēli nogalināt bērnus, un arī dezertēt neviens no viņiem pirms šādiem slaktiņiem nemēdza. Lauki jau dega ugunīs. Princese sapulcināja visus bāreņus un mēģināja tos nogādāt drošībā Ziemeļu kalnos, kad viņus aplenca orku banda. Nefrīte izrāva zobenu, kuru nemaz neprata lietot, bet piepeši viens no uzbrucējiem nostājās starp viņu un saviem biedriem. Šim orkam kaklā karājās nefrīta lodīte. Viņš uzlūkoja princesi un teica: bērnus nogalināt nedrīkst, nekad. Cilvēku valodā viņš runāja slikti, tomēr viņa teikto saprast varēja. Tad viņš pagrieza princesei muguru, norāva no sejas atbaidošo kara masku un stājās pretī citiem orkiem, nogalinādams tos visu kā vienu. Nākamajās dienās viņš uzņēmās vadību, sapulcēja kopā ienaidnieku izkliedētos kareivjus, iemācīja cīnīties civilistiem, zemniekus apbruņoja ar kapļiem un izkaptīm, vadīja visus uzbrukumā un atbrīvoja Daligaru. Kad pilsēta bija atkarota, viņš lika aizsargmūriem piestiprināt slīpus pīķus, un uz mūriem dienu un nakti dega ugunis, lai virs tām varētu karsēt piķi, ko liet uz galvas aplencējiem. Nu pilsēta izskatījās pēc dzeloņcūkas, taču tā kļuva neieņemama. Ugunis tumsā bija tālu redzamas, un tās atdeva drosmi tiem, kas to bija zaudējuši. Viena cilvēku cilts pilsēta bija atbrīvota un turpināja cīnīties. Tā itin kā vēstīja, ka agrāk vai vēlāk to spēs arī pārējās…
— Vai tāpēc viņu iedēvēja par Gaismas Kungu? — jautāja Kapteinis.
— Jā, protams. Taču es domāju, ka bija vēl cits iemesls — nemanāmāks, apslēptāks, taču ne mazāk svarīgs. Tas, ka orks cīnās, lai glābtu bērnus, bija kā gaismas stars tumsā. Tas nozīmēja, ka allaž ir iespējams izvēlēties. Ka liktenis ne vienmēr ir izlemts jau iepriekš. Ka cerības nekad nedrīkst zaudēt. Tas nozīmēja, ka būt orkam ir apzināta izvēle, nevis iepriekšnolemtība. Mans tēvs ir orks, jā, savā ziņā viņš ir orks, kaut arī viņa rokas ir smalkas un gleznas, bet bārda gluda kā zīds. Ardvins nolēma nebūt orks, un viņš tāds vairs nebija.
— Bet kāpēc viņš bija neuzvarams? Tikai tāpēc, ka orks? Bet arī pārējie taču bija tādi paši orki…