Pēdējais orks

—   Orki ir nemīlētie, ienīstie bērni, viņus pasaulē laiž tikai tāpēc, lai viņi kļūtu par karavīriem. Lai varētu viņus gluži kā akmeņus triekt pret nīstamo pasauli. Orku sabiedrībā sieviete ir tikai instruments, ko orks izmanto jauna karavīra radīšanai, un nekas vairāk. Maiguma nav. Žēl­sirdības nav. Vislielāko prieku ikviens orks gūst, ja var pārvietoties kopā ar citiem. Viņi kopā cīnās, kopā ēd un visi kopā piedzeras. Vai esat re­dzējuši orku parādes? Tās ir iespaidīgas. Nav neviena, kas izlektu no ko­pīgā ritma. Viņi ir ikviena dumja komandiera ideālie kareivji. Domāt viņi neprot, jo domas rodas tikai tajos prātos, kur mājo arī ticība dzī­vei, bet tie, kuri nekad nav mīlēti, dzīvei nevar ticēt. Nomaldījušies no pārējiem, orki iet bojā. Bez skaidrām pavēlēm viņi apstājas. Karā var uz­varēt tikai ar žēlsirdību un spēcīgu prātu: tie, kuriem nepiemīt ne viens, ne otrs, ir lemti sakāvei, lai arī bieži uzvar pirmajās kaujās. Taču, ja orks jau bērnībā saskaras ar žēlsirdību, viņš pārstāj būt tikai karaspēka drum­stala un kļūst par neuzveicamu karotāju. Viņš joprojām nepazīst baiļu, bet gaišredzības spējas pat saasinās un dažos gadījumos pat spēj caur­urbt nākamos gadsimtus. Tāds orks nemūžam nejūt žēlumu pret paša nokautajiem ienaidniekiem, taču viņš vienmēr cīnās par taisnīgumu un neapstājas līdz pat uzvarai. Orki tika radīti reizē ar cilvēkiem un elfiem. Tas pats Visuma gars, kurš tos radīja, katrai ciltij pasniedza arī dāvanas. Elfiem tika milzu vara gan pār matēriju, gan pār garu, bet ne mazākas bija veltes, ko saņēma orku cilts: viņiem dāvāja brīvību no bailēm, spēku, spēju paciest sāpes un dažiem arī spēju reizumis saskatīt to, kas pastāv vēl tikai nākotnē. Taču tad iejaucās Ļaunais, un orkus savu māņu tīklos savaņģoja nežēlīgi un aplamīgi dievi. Ciešanas viņus sakropļoja, dusmas par pieredzēto postu padarīja ļaunus un atriebīgus. Viņi kļuva par zemis­kām, asinskārām un nožēlojamām būtnēm, kas apgāna pasauli ar savu nežēlību. Vaibstus viņi slēpj zem maskām, ko pielīmē sejas ādai. Tāpēc sejas izteiksmes viņi nemaz nevar mainīt, un arī tas vēl vairāk samazina viņu prāta spējas. Taču pašā laiku sākumā orki bija tikpat diženi kā elfi. Senākajos senlaikos orku un elfu valoda skanēja atšķirīgi, taču rakstība tām abām bija kopīga.

—   Un cilvēkiem arī tika kāda dāvana, izņemot utis? — noprasīja Rite.

—   Savā ziņa ari ta bija dāvana, — atbildēja Austra, uzdrošinādamās vieglītēm pasmaidīt.

—   Utis?

—    Redziet, mana kundze, — Austra turpināja, — tie, kuri ir sa­rakstījuši Pasaules pirmsākumu vēsturi, apgalvo, ka vienīgā dāvana, ko saņēmuši cilvēki, esot bijusi tā, ka nekādas dāvanas viņi nav saņēmuši. Cilvēkiem nav varas pār matēriju, un niecīga ir viņu vara pār garīgo sfēru, viņi nemūžam nespētu jāt uz pūķa, sāpes viņi sajūt daudz asāk nekā orki, bet aukstumā salst vairāk nekā elfi. Cilvēki pierada pie sava niecīguma, apkārtējā īstenība, tik neizprotama un nevadāma, viņus bieži nospieda uz ceļiem, un tieši tāpēc viņi bija spiesti iemantot drosmi: ne jau paš­nāvniecisko un asinskāro orku pārdrošību, nē, īsto, patieso drosmi, to, kura mudina atkal celties kājās. Lai arī kas notiktu, lai arī kas būtu no­ticis, tas, kuram piemīt šāda drosme, atkal ceļas kājās un mēģina vēlreiz. Cilvēku ciltij ir tikai viens ceļš: matēriju tā varēs pakļaut, to izprotot. Gan kādreiz arī cilvēki spēs iedegt uguni ar vienu vienīgu rokas kustību, tie spēs novērst sāpes un pagatavos spārnus, kas viņus nesīs pa gaisiem kā putnus vai pūķus. Cilvēku saņemtā dāvana ir drosme nekad nepado­ties, vēl un vēlreiz sākt visu no sākuma. Ir kāda leģenda, kas vēsta, ka pašos pasaules pirmsākumos bijis kāds apburts dārzs, kurā audzis koks, kura augļus bijis aizliegts ēst. Lielā elfu pirmmāte uz šiem augļiem neesot pat paskatījusies, orku pirmmāte tos esot ilgi glāstījusi ar skatienu un visbeidzot pārslidinājusi tiem pirkstu un pat izdibinājusi, kā tie smaržo. Taču cilvēku pirmmāte norāva augli no zara, iekodās un uzzināja, kā tas garšo: tieši tāpēc viņas pēcnācējus nolādēja un tiem netika nekādas dāvanas, kas palīdzētu cīnīties ar nāvi un sāpēm.

—   Aizraujoši, — ledainā balsī noteica Rite.

—   Ziniet, — Austra turpināja, — šim mītam ir vēl kāds ļoti intere­sants skaidrojums. Elfi, kuri bija akli paklausīgi, balvā saņēma nemir­stību, un beigu beigās tieši nemirstība viņus pazudināja. Orki aizliegumu ievēroja tikai daļēji, tāpēc saņēma nejūtību pret sāpēm, taču tieši šī dā­vana viņu varonību pārvērta nežēlībā. Pareizā izvēle bija cilvēku pirmmātes ziņkārība, izaicinošā drosme: nepakļauties nekādiem aizliegumiem un izdibināt. Tieši to Visuma gars esot vēlējies. Vai jums tas nešķiet brī­nišķīgi ?

—   Man no sajūsmas vai trūkst elpas, — drūmi atcirta Rite. — Varbūt mēs varētu atgriezties pie stāsta par Ardvinu?

Rite klusībā cerēja, ka Visuma gars ir apveltīts ar humora izjūtu. Katrā ziņā, ja viņai reiz gadīsies to nešķīsteni satikt, viņa gribēs tam šo to pa­jautāt.