Pēdējais orks

—   Princese Nefrīte bija aptuveni pusduci gadu vecāka par Ardvinu, bet viņa piekrita kļūt par tā sievu, — Austra stāstīja tālāk.

—    Viņa izgāja pie tā par sievu no brīva prāta vai laulības bija kā samaksa par to, ka Ardvins cīnījās viņas labā? — jautāja Kapteinis.

—   Es… es nezinu… Par to nekur nebija rakstīts. Varbūt, ja jau pretē­jais nekur nav minēts… vismaz es domāju, ka viņa pati to gribēja… — nedroši atbildēja Austra.

., — Varbūt, ja tas jūs pārlieku neapgrūtina, jūs varētu turpināt stāstu? — noprasīja Rite, kam bija uzmākušās nepatīkamas aizdomas, ka viņa šai sabiedrībā ir vienīgā, kam vēl saglabājies veselais saprāts.

Austra steidzās drīzāk pabeigt stāstāmo. Cilvēku cilts Ardvinu esot ļoti mīlējusi, taču tikpat ļoti esot par viņu kaunējusies. Tieši šīs apkaunojo­šās kaunēšanās dēļ pasaule atkal ieslīdējusi gļēvulībā un barbariskumā.

No elfu cilts nāca diženi ķēniņi, taču cilvēki elfus ienīda un vajāja, nespēdami viņiem piedot to, ka tie nav pratuši pieveikt orkus; un vēl postošāks bija negods^ ko līdzi nesa kaunēšanās par Ardvinu un viņa izcelsmi.

—    Kāpēc elfu karalistes pieredzēja sabrukumu? — jautāja Kaptei­nis. — Kā gan tas bija iespējams? Elfiem taču piemita pārsteidzoši spēki.

—    Viņu spējas sajust citu būtņu sāpes bija kļuvušas tik spēcīgas, ka pazudināja viņus, — šoreiz atbildēja Rite. — Mans vīrs man to izskaid­roja. Miera laikos elfi bija labi ķēniņi, kaut arī nereti bija pārāk attāli­nājušies no ļaudīm, pārlieku aizrāvušies ar zvaigžņu kustības pētījumiem vai lautas spēles pilnveidošanu. Kad uzradās orki, elfi nespēja ar tiem cīnīties. Manam vīram reiz vajadzēja nogalināt kādu cilvēku, zināt, toreiz, kad viņš ieradās Daligarā, lai izglābtu mani no Valdītāja un Tiesneša nagiem. Visu viņa atlikušo mūžu nebija nevienas dienas, kad viņš šo nogalēto neatcerētos. Tā nu ieradās orki, bet elfu ķēniņi nespēja cīnīties, jo ikviens zobena cirtiens itin kā ievainoja viņus pašus. Bet cilvēki elfu izvairīšanos no vardarbības iztulkoja kā izdabāšanu orkiem. Cilvēkiem bija pierasts ievainotos ienaidniekus nogalināt, bet tie, kam bija sakrā­jies kas atriebjams, atriebās uz šo ievainoto ādas. Domāju, ka ļaudīm arī tolaik netrūka, ko atriebt. Bet elfu ķēniņi pieprasīja, lai ievainotos patur gūstā un nenogalina. Ļaudis, kuriem orki bija nokāvuši sievu un bērnus, nu bija spiesti slepkavniekus barot un dzirdīt ar tini ūdeni, un arī šādi lēmumi tika izskaidroti kā elfu vēlēšanās izdabāt orkiem.

Ķēniņiene brīdi klusēja, tad atkal pievērsās Austrai:

—   Lūdzu, turpiniet savu stāstu.

Un Austra turpināja:

—    Ardvina dēlu ievēlēja par ķēniņu, taču sievu atrast viņam neiz­devās. Viņš nomira bez pēcnācējiem. Viņš taču bija orka dēls, un ne­viena ģimene negribēja sajaukties ar orkiem. Vecais ķēniņš Ardvins savām meitām bija pavēlējis slepus iedzīvoties vienkāršajā tautā un slēpt savu izcelsmi, jo tikai tā viņas varēja paglābties no vientulības. Prin­cese Nefrīte mira neilgi pēc savas pēdējās meitas piedzimšanas — viņu nogalēja pēdējā bēgošā orku pulka pēdējā strēlnieka pēdējā izšautā bulta. Ardvina dusmas bija briesmīgas. Ķēniņš pazina taisnīgumu, taču žēl­sirdība viņam bija sveša. Viņš attīrīja visu Cilvēku zemi un padarīja tās robežas nepārvaramas. Viņš bija nolēmis būt vienīgais un pēdējais orks, kam atļauts mīdīt zemes, kur mājo cilvēki. Tomēr pēc pēdējās uzvaras un Nefrītes nāves Ardvins dzīvoja skumjās un vientulībā; viņš atteicās no troņa un savas dienas vadīja bibliotēkās. Kāds viņam bija iemācījis rakstīt un lasīt: gan elfu valodā, gan senajās mēlēs. Ardvina dēlu par ķē­niņu ievēlēja vienbalsīgi, un arī pievārds tam tika skaists — Viedais, taču drīz Ardvinam bija jauns iemesls skumjām un izmisumam, jo pēc ne­ilga laika jauno ķēniņu nogalēja dīvains drudzis, kam neviens neprata rast izskaidrojumu un kas varbūt bija indes izraisīts…

—   Tātad es varētu būt pēctece kādai no Ardvina meitām? — viņu pārtrauca Rite. — Es uzvarēju tāpēc, ka manās dzīslās plūst orku asinis, nemaz nerunājot par tām, kas man tikušas no ķēniņa Kāviņtursauca Nežēlīgā?

Iestājās klusums. Likās, Austra meklē īstos vārdus, sakopo domas.

—   Mana kundze, — viņa beidzot teica, — nav nekādu šaubu, ka jūs esat mantojusi Ardvina Taisnīgā un Nefrītes asinis, tomēr jūs uzvarējāt tāpēc, ka jūs esat jūs. Jūsu dzīslās plūst Ardvina asinis, protams, bet jūs jau tāda neesat vienīgā. Ne jūsu vecāki, ne vecvecāki, nedz arī viņu senči savās ģimenēs nebija vienīgie bērni, un jums noteikti ir neskaitāmi visdažādāko pakāpju brālēni un māsīcas, kuri tieši tāpat ir Ardvina pēc­teči. Neviens no viņiem mūs neveda pretī uzvarai, to darījāt jūs. Jūs iemācījāties izplānot kaujas, kad kopā ar savu tēvu devāties medībās, jūsu mātes mīlestība jums dāvāja ticību, jūsu vīrs jūs apveltīja ar spēju iedegt ļaužu sirdis, bet jūsu bērni un nepieciešamība viņus glābt piešķīra jums drosmi un nežēlību, kas bija vajadzīgas, lai jūs neapstātos nekādu briesmu priekšā.