Pēdējais orks

—    Orkiem nāve iedveš šausmas tāpat kā visiem citiem, kas skaļi apgalvo, ka to mīlot, un ir gatavi ar prieku ziedot savu dzīvību, lai tikai varētu iznīcināt kādu citu. Dāvājot nāvi un paši pēc tās tiecoties, viņiem itin kā izdodas to pakļaut. Visneizturamākais orkiem šķiet gaidīt nāvi — vienkārši gaidīt, nezinot, kad tā atnāks, gaidīt tāpat, kā to gaida visi, kas nav ne slepkavas, ne pašnāvnieki. Kad orks mirst un arī tad, kad tā līķim nocērt galvu, visas pasaules sāpes uzmutuļo un sagriežas baismīgā virpulī. Kā jūs varat to nejust! Kā gan iespējams, ka jūs neesat pamanījusi, ka jūsu meita staigā nodurtu skatienu, lai neredzētu… to.

Austra pamāja uz tumsā samanāmajām nocirstajām galvām.

—    Erbrova neskatās uz orkiem, jo viņai no tiem ir bail. Orki viņu sabiedēja…

—   Jūsu meita neskatās uz to pusi, jo jūt orku nāves šausmas, visas sāpes, kas joprojām virmo ap nocirstajām galvām. Nepieļaujiet, ka jūsu un citu daligariešu bērni uzaug vietā, kur uz medusmaizes, ko tie ēd lau­nagā, var nolaisties mušas, kas tikko mielojušās miroņgalvu acu dobuļos. Mana kundze, piedodiet, — Austra drebēdama turpināja, — bet jūsu vīrs to nemūžam nebūtu pieļāvis. Viņam sagādātu sāpes tik nežē­līga atkāpšanās no līdzcietības, viņu šādas izdarības ievainotu. Mums jāpalīdz ievainotajiem — arī ievainotajiem orkiem. Un gūstekņiem jā­paliek dzīviem.

—    Kur? — jautāja Rite.

—    Pazemes kambaros!

—     Kā? Un ar ko lai viņus baro? Jūs gribat, lai aplenktas pilsētas iemītniekiem atņem ūdeni un pārtiku, lai uzturētu pie dzīvības orkus? Mūsu karaspēks tāpat ir niecīgs, bet jūs gribat, lai daļa kareivju sargā gūstekņus?

Austra bija nobālējusi bālāka par bālu. Visu viņas augumu kratīja sīki drebuļi. Pār Riti pamazām nāca apjausma, taču Rankstrails viņu ap­steidza.

—   Jūs esat… — ierunājās Rankstrails. — Es gribu teikt…

—   Protams, mans kungs, esmu no tiem, ko mēdz saukt par puselfiem. Mana māte bija no elfu cilts.

—   Vai tad jūsu tēvs neienīda elfus? Vai tad viņš neveltīja daudz spēku to iznīcināšanai?

Rite bija satriekta. Un izmisusi. Jau atkal šī saruna bija kļuvusi nesa­protama, bezjēdzīga un muļķīga. Viņa negribēja, nē, viņa nevarēja pie­ļaut, nevarēja atzīt un pieņemt, ka Austrai un Joršam ir kas kopējs. Tas bija muļķīgi un absurdi. Tas bija… vienkārši nepiedienīgi… viņai pašai, redz, esot orka asinis, bet Austra iedomājas uzdoties par nez kādu Jorša līdzinieci…

Var jau būt, ka šī saruna bija uzsākta kādu citu apsvērumu dēļ un tās galvenais mērķis nebija pataisīt Riti par muļķi, taču Rite citus nolūkus vairs nespēja saskatīt.

—    Tātad, — viņa drūmi noteica, — varu piedāvāt mūsu sarunas kopsavilkumu: man ir mazliet orka asiņu, bet jūs esat puselfs. Mūsu kom­pānijā trūkst tikai kāda, kas būtu rados ar vistām.

Austra ilgi apdomāja, ko sacīt tālāk.

—   Domāju, ka mana tēva prāts nav vesels, — viņa klusi teica, apsē­dusies uz kādas statujas pamatnes. Iespējams, tas bija Ēriks Plikpauris.

—   Viņš ienīst elfus, — Austra turpināja, — bet vienlaikus elfi viņu vienmēr ir valdzinājuši. Domāju, ka viņš tos ienīst, jo pats nekādi ne­spēj būt tāds kā viņi. Manu māti viņš piespieda apprecēties, dodams solījumu, ka izglābs elfu cilti… solījumu viņš neturēja… bet vēlāk… kad viņa mēģināja aizbēgt… —Šoreiz Austra nespēja teikumu pabeigt. — Ne jau visi elfi ir iznīcināti, mana kundze. Mans tēvs diemžēl atklāja, ka ciešanas iznīcina elfu spējas. "Pietiek nobendēt vienu, lai visi viņa kai­miņi pārvērstos par rāmām aitiņām, kam viegli var pārgriezt rīkli," tēvs smejoties mēdza teikt. Ja elfi kādu nogalina, viņi sajūt nogalinātā sāpes, un tas padara viņus nespējīgus cīnīties. Turklāt viņu spējas iznīka — tās noslīka nicinājuma radītās ciešanās un naidā, ko pret tiem izjuta vajātāji. Elfi gāja bojā cits pēc cita, tomēr ne jau visi. Daudzi rada patvē­rumu pie cilvēkiem, viņiem deva pajumti, viņus glāba no slaktiņiem, slēpa virtuvēs un labības laukos. Jūsu vecāki nebija vienīgie cilvēki, kas pieņēmuši savā paspārnē elfu, tāpat jūs neesat vienīgā, kura sajaukusi savas asinis ar elfu cilts asinīm. Pasaulē ir daudz puselfu. To, kura dzīs­lās rit kaut viena vissīkākā elfu asiņu lāse, var pazīt pec matiem: lai arī kādā krāsā tie būtu, tie savādi mirguļo slīpos saules staros agri no rīta vai pievakarē. Elfu spējas biežāk pārmanto meitenes, un, ja kāds to atklāj, viņas tiek sauktas par raganām. Bieži elfu pēcteces ir apbrīnojami labas dziednieces. Vīrieši spējas manto retāk un tās izpaužas neuzkrītošāk: viņi ir labāki strēlnieki, labāk saprot visu dzirdēto un vairāk mīl rakstītu vārdu. Kādu svarīgu patiesību mans tēvs tomēr neizdibināja: puselfi ne­kad nezaudē savas spējas — pat pieredzot visbezdibenīgākās sāpes, ne. Ne jau tikai mana tēva nežēlības dēļ jūsu meitai lika noraudzīties, kā mirst viņas tēvs, bet man… — Teikums atkal palika nepabeigts. — Viņš tā rīkojās, lai mūs atbruņotu, taču puselfi ir apveltīti ar cilvēku drosmi. Mums ir drosme, un mēs nekad neesam neapbruņoti. Tāpat kā cilvēki mēs nepadodamies līdz pašām beigām.

—   Jūs esat ragana? — jautāja Kapteinis.