Pēdējais orks

Tad atkal Erbrova bija zirga mugurā.

—  Ņem viņu pie sevis, es jāšu uz pilsētas pusi. Viņi domās, ka meitene ir man. Es viņus visus aizvilināšu sev līdzi, — tā pati balss piebilda.

Nu atskanēja cita mierīga balss, un runātājs bija lielais vīrs, kurš Erbrovai bija uzdāvinājis sunīti.

—   Nebaidies, meitenīt. Tas esmu es. Nebaidies. Redzēsi, ka mēs tik­sim galā.

Erbrova beidzot atvēra acis. Viņu rokās turēja sunīša vīrs, un tas bija labi: Erbrovai patika, kā šis vīrs smaržo, un, kad viņš Erbrovu paņēma rokās, vienmēr bija labi un silti. Naids un upes ūdens Erbrovu bija no­saldējis, tāpēc arī bija tik labi nokļūt klēpī sunīša vīram. Bet tūdaļ Erbrova pamanīja, ka viņiem visapkārt ir orki, kas bruņojušies no galvas līdz kājām. Gandrīz visiem orkiem bija arī šaujamloki.

Skaidrs, ka Erbrova nenobijās. Tai brīdī, kad Erbrova bija skatījusies mirstošā tēta acīs, viņa bija iemācījusies darīt visu, ko prata tētis, kaut arī pagaidām lielāko daļu šo gudrību Erbrova vēl nebija izmantojusi.

Tētis savu sirdi pats neapturēja, taču šādu domu Erbrova sajuta un attiecīgo māku apguva, lai arī tētis par to bija tikai domājis. Tāpat Er­brova bija iemācījusies novirzīt bultas. Tētis to nedarīja, lai sliktais cil­vēks, kas turēja Erbrovai pie kakla nazi, nenodarītu viņai neko ļaunu, taču viņš par to domāja, un šī doma sasniedza Erbrovu tāpat kā sāpes, ko izraisīja tēta plecā ietriekusies bulta. Vīrs, kam pie ķiveres bija košais spalvu pušķis, tā arī neuzzināja, ka tētis pats pēdējiem spēkiem vadīja uz savu sirdi bultu, kas viņu nogalināja, un viņam vajadzēja daudz spēku, jo Erbrova šo pašu bultu centās novirzīt sāņus. Tētis negribēja, lai viņu glābj, jo pastāvēja briesmas, ka sliktais vīrs nogalinās Erbrovu, ja tētis neļaus nogalināt sevi. Taču tētis pamanīja, ka Erbrova cenšas viņu iz­glābt, lai arī viņai pie kakla bija pielikts nazis, un acīs viņam saskrēja aiz­kustinājuma asaras.

Taču tagad nevienam bērnam nazis pie rīkles nebija pielikts. Neviena bulta Erbrovai netrāpīs. Neviena bulta netrāpīs cilvēkam, kuru visi sauca par Kapteini un kurš bija labs cilvēks un patika Erbrovai. Neviena bulta netrāpīs nevienam no Kapteiņa vīriem, tiem skumjajiem cilvē­kiem, kas paši izskatījās pēc orkiem.

Parādījās arī Angkēls un meta plašus lokus virs viņiem, un, vērojot ērgļa zilbaltos spārnus, Erbrova sajuta lidojuma prieku un vieglumu, un nu arī Kapteiņa zirgs auļoja vējā un ātrāk par vēju un tāpat auļoja visu pārējo vīru zirgi. Un arī Erbrovas sunīša tētis, kas vienmēr steidzās pa­kaļ Kapteinim, mēli izkāris, jo zirgiem kājas bija daudz garākas nekā vi­ņam, šodien skrēja kā vējš un vēl ātrāk par vēju.

Erbrova atspiedās ērtāk pret Kapteiņa bruņām. Kapteinis viņu turēja cieši piekļautu sev klāt, baidīdamies no bultām un nezinādams, ka tās viņus nekādi nevarēs sasniegt.

Erbrova no uzsvārča kabatas izvilka savu lellīti un pārslidināja pirk­stus pār veco, nogludināto koku. Bija sacēlies vējš, tas izdzenāja tveici un mākoņus. Koku lapotnes mirdzēja vasaras saulē, smaržoja pēc sakarsušas zemes un zāles. Magones koši zaigoja, un to sārtās ziedlapas šķita gan­drīz caurspīdīgas. Arī irbulenes bija uzziedējušas, izraibinot pakalnu sānus līksmi dzelteniem plankumiem, kur zumēja bites un lidinājās tauriņi.

Šis būs brīnišķīgs jājiens.

Bet tad Erbrova sajuta sāpes: daudz sāpju un daudz baiļu. Tās bija šausmīgas un nāca no tālienes — no turienes, kur klintis kļuva stāvā­kas un kur auga biezi krūmāji, no turienes, kur sakarsušās zemes smaržai piejaucās asiņu smaka. Nu Erbrova nopriecājās, ka ir kopā ar Kapteini: gan viņš zinās, kas darāms.

Vajadzēja tikai Kapteinim palīdzēt nokļūt vietā, kur vajadzīga viņa palīdzība.

/

Divdesmit pirmā nodaļa

Rankstrailam no satraukuma sirds sitās kā negudra.

Labi vēl, ka kādam bija izdevies noskandināt zvana signālu. Vieglā kavalērija tikko bija izjājusi pa Ziemeļu vārtiem, un~ paceļamais tilts vēl bija nolaists. Atskanot zvana skaņām, Kapteinis grieza zirgu riņķi, kopā ar saviem vīriem traucās atpakaļ un šķērsoja visu pilsētu, riskē­dams apgāzt tirgoņu letes ar medus plācenīšiem, ko te atkal pārdeva, kopš bija izdevies sagrābt orku pārtikas krājumus. Dienvidu paceļamais tilts lēns un smags čīkstēdams laidās lejup, un, kad Kapteinis ar savē­jiem beidzot izbrāzās pa vārtiem, viņi paguva ieraudzīt, ka slapji un pus­kaili orku kareivji atdod meiteni pulciņam jātnieku. Lizentrails metās cauri ērkšķainiem krūmiem, pirmais panāca jātniekus, atguva meiteni un atdeva to Kapteinim.

— Ņem viņu pie sevis, es jāšu uz pilsētas pusi. Viņi domās, ka meitene ir man. Es viņus visus aizvilināšu sev līdzi, — Lizentrails viņam teica.

Kapteinis piekrītoši pamāja.

Šoreiz viņš jāja uz Ērces Lieliskās.

Un ar skumjām atcerējās Enstrīla nicīgo paklausību un neapšau­bāmo ātrumu.