Pēdējais orks

Orki jau bija atguvuši daļu savu zirgu, un Kapteinim no svara bija katrs visīsākais mirklis. Lizentraila manevrs izdevās. Būdami pārlieci­nāti, ka tieši Lizentrails steidz nogādāt atpakaļ pilsētā mazo ķīlnieci, tie brāzās viņam pakaļ, netaupot savas atdzimušās kavalērijas spēkus.

Taču Kapteinis nekādi nevarēja atgriezties pilsētā. Starp viņu un paceļamo tiltu bija visa orku kavalērija, kaut arī tās uzmanību daļēji novērsa Lizentrails un viņa vīru pulks. Orku zirgi bija daudz spēcīgāki un ātrāki par algotņu zirgiem, par Ērci nemaz nerunājot. Kapteinis ne­varēja tik ļoti riskēt un mēģināt sasniegt pilsētas vārtus.

Neatlika nekas cits kā mesties uz austrumiem — uz Jaunā Mēness pakalnu pusi.

Uzradās meitenes ērglēns.

Cienīdams meiteni, Kapteinis tomēr savaldījās un ar lielām mokām apspieda vēlēšanos sevišķi rupji nolamāties.

Viņa vienīgā cerība — palikt orku nepamanītam, izvairīties no seko­tājiem — sašķīda gabalu gabalos, tikko atskanēja ērgļa spalgie klie­dzieni. Nu viss pretinieku karaspēks zināja, ka meitene ir pie viņa. Pat ja orki būtu akli, ārkārtīgi aizņemti vai iebāzuši galvu spainī ar ūdeni, muļķa putna priecīgā klaigāšana tiem laupītu katras šaubas.

Kapteinis apspieda vēl vienu lāstu un lamu vilni.

Viņam līdzi bija vien puse karaspēka, jo otra puse bija sekojusi Lizentrailam, lai viņa bēgšana izskatītos pārliecinošāk, kā arī lai bez apsardzes nepaliktu nolaistais tilts, kam ik brīdi jābūt gatavam uzņemt Kapteini un meiteni, — protams, ja viņi vispār atgriezīsies.

Drīz Kapteini un viņa vīrus no visām pusēm apstāja orki, un debesis aptumšoja bultu spiets.

Neviena no tām nesasniedza mērķi.

Neviena no tām nevienu neievainoja.

Ērce auļoja kā vējš un vēl ātrāk par vēju, un tāpat auļoja viņa vīru zirgi. Pat vilks šoreiz traucās uz priekšu kā visātrākais auļotājs.

Vēl reizi atkārtojās Varilas brīnums.

— Tu proti burties, mazā? — jautāja Kapteinis. Un pats atbildēja: — Tu esi elfa meita. Tu esi ragana, pavisam maza raganiņa. Paklau, mums jāatgriežas mājās. Mājās. Mums jāatgriežas pie tavas mammas, lai viņa nebaidītos. Pie mammas. Saproti? Pie mammas. Tu saprati, maziņā? Ci­tādi mamma dusmosies. Tagad griezīsim zirgus apkārt un jāsim pie mam­mas. Mazā, apturi zirgus, jāsim atpakaļ, citādi mamma dusmosies…

Ērce, ātra kā vējš, neapturama kā dusmas, traucās uz Jaunā Mēness pakalniem. Tās pakavi dipēja pret saules izkaltēto zemi, saceļot putekļu mākonīšus, ko izkliedēja vējš. Ceļā gadījās ne viena vien orku vienība, taču tās visas šausmu pārņemtas pašķīrās, griežot ceļu. Orki bailēs rāvās sāņus un nekādi nespēja sastāties cīņai.

Ērglis, kas lidoja viņiem pa priekšu, vilks, kas sekoja nopakaļ, bultas, kas nezin kāpēc laidās sāņus un krita zemē, mērķi nesasniegušas, zirgi, kas skrēja kā dievu rumaki, protams, ja dievi vispār mēdza pārvietoties jāšus, — tas viss pretiniekiem iedvesa šausmas, un tie pašķīda kur kurais gluži kā bars bērnu, kas ieraudzījuši saniknotu bulli. Daudzi bēg­dami novēlās no stāvās kraujas un nositās, citiem izdevās norāpties pa pakalnu nolaidenākajiem sāniem, turoties pie akmens bluķiem un krūmu zariem. Rankstrails apjēdza, ka patlaban atbrīvo Jaunā Mēness pakalnus, triekdams vairumu ienaidnieku uz stāvāko nogāzi. Kad pakalni būs at­brīvoti, tos vairs nebūs iespējams iekarot, sākot uzbrukumu no lejas un mēģinot izcīnīties līdz augšai. Stāvā nogāze un klintis bija gluži kā da­biski nocietinājumi, kas sargāja ceļu starp Daligaru un Varilu.

—   Tagad! — ieaurojās vīri, kas jāja aiz Kapteiņa.

—    Nē, — mēģināja kliegt pretī Kapteinis. — Tagad nē!

Ne jau tagad, kad viņa zirgā sēž arī Erbrova. Ne jau tagad, kad kopā ar viņiem ir pēdējā elfa meita. Kapteiņa vainas dēļ jau bija miris viņas tēvs, un viņš negribēja, lai cieš arī meitene. Vajadzēja griezt zirgus apkārt un atgriezties mājās. Taču Kapteiņa balss palika nesadzirdēta, pārējo bal­sis to daudzkārt pārspēja skaļumā.

—   Tagad! — tās sauca.

Un tām atbildēja Varilas kaujas ragi.

Kapteinis ieraudzīja karavīru pulciņus, ko no visām pusēm apstājuši daudzkārt lielāki orku spēki. Viņš pazina balti zeltainos kara karogus. Viņš pazina princi Ēriku un dažus no tiem, kas agrāk bija dienējuši vieg­lajā kavalērijā, bet bija palikuši Varilā un kļuvuši par tās jaunās armijas kareivjiem.

Arī Gārnis, kā nu prazdams, bija sācis pretuzbrukumu orkiem, pūlē­damies atbrīvot ceļu uz Daligaru, taču variliešu kareivji jau bija izklie­dēti, karaspēka vienības nošķirtas cita no citas, un bija nojaušams, ka ilgi pretoties tās vairs nespētu, jo laba komandiera trūkums, bailes un orku āvas izrādījušās stiprākas.

Kapteinis paguva piesteigties variliešiem palīgā. Līdz šim brīdim vi­ņam vēl nebija gadījies lietot zobenu ar smalki izrakstīto sudraba spalu, jo, viņiem tuvojoties, orki bija pašķīrušies bez cīņas. Tagad, steidzoties palīgā princim Ērikam un tā vīriem, sākās vienīgā šīs dienas sadursme.